Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
ja jau visi, tad es ar' - par to ņemtni ap Bruknu 
29.-Aug-2020 08:10 am
Neko dižu nevaru spriest, jo gluži kā 99,9% komentētāju internetos, neko konkrētu par Bruknu nezinu. Taču ir gana plašs paziņu loks, kas to priesteri pazīst personīgi. Ja atmetam īstenticīgo tantuku nekritisko sajūsmu, tad pār paliek iespaids, ka cilvēks ir ar klasisku "skolotāja sindromu", proti, ir tikai viena taisnība, kuru vislabāk zina tikai viņš pats. Man tas nešķiet simpātiski, taču vismaz apzinos (atšķirībā no lielas daļas virtuālo linčotāju), ka simpātijas/antipātijas ir tikai manā galvā, nevis objektīvs faktors. Arī es neesmu nekāds pieclatnieks, un gan jau veselai strīpai ļaužu no sirds riebjos.
Taču par visu pārējo šī gāganu kara anturāžu padomājot, lokālajā HLM (Hooligans Live Matter) kampaņā uzmanīgu dara mediju attieksme. Vēl pirms pāris mēnešiem Mediņu apbrīnoja, intervēja, un lika uz žurnālu vākiem. Viņa visai prastās (bieži vien pat vulgārās, tāpēc tautai tuvās) tēzes citēja visās malās. Tad piepeši vienā dienā attieksme visos medijos izmainījās uz pilnīgi pretējo: Mediņš ir kļuvis par mazgadīgo paverdzinātāju, rupekli un daktera Mengeles reinkarnāciju. Tie paši žurnālisti, kas paši pirms brīža ir aprakstījuši Mediņa paveikto un apdziedājuši viņa prastos izteikumus, nu momentā metuši kažoku uz otru pusi un aicina linčot.
Intensīvi meklē, intervē un izplata tādus stāstus par Bruknu kā Osvencimas filiāli, taču, ja tos izlasām, tad redzam, ka nekā vairāk par personiskām antipātijām apakšā nav. Visnepatīkamākais gānītājiem, ka jebkurš internātists to muižu var pamest, ja nespēj/negrib izturēt tajā valdošo disciplīnu - tā nav ieslodzījuma iestāde.
Tad sāka vētīt Mediņa leksiku - tā kā izteikumos šis priesteris ir prasts kā zirga deķis, materiāla pietiek, - taču arī nekā nevarēja piešūt: privātpersona var runāt ko un kā grib, bet par to, ka mazus perdeļus nosauc par "maziem perdeļiem", pie mums vēl nesēdina.
Tad mēģināja piešūt ar mājieniem slēptu seksualitāti un izmantošanu. Mājienu daudz, sausā atlikuma nekāda (ja būtu, priesteris jau būtu aiz restēm, jo tas tev nav nočiept cepumu paciņu veikalā).
Tagad ķērušies pie saimnieciskā gala un vētī Bruknas būvdarbus, to izmaksas un grāmatvedību.
Tb iespaids, ka vai nu "ceturtajā varā" nav nekādas konsekvences un spriestspējas, vai tomēr kādam tas viss aplam vajadzīgs kam lielākam. Un te nu lokālpolitikas kuluāros privātās sarunās gan ir dzirdēta doma, ka ar Bruknas muižu ir daudz plakanāk, nekā varētu domāt, proti, attiecīgās sargiestādes darbonis izrādījis vēlmi iet politikā kādā spozmi krietni zaudējušā, taču uz agresīvu PR specializētā mazpartijā, un saņēmis uzdevumu veidot savu cīnītāja tēlu ar kādu skaļu skandālu. Un nu jau īsti vairs nav kur atkāpties - vēlēšanas pilnā sparā, objekts ir, tikai pantu jāpiemeklē. Mizerabli…
P.S.
Man pašam visā šajā nožēlojamajā šļurā interesanti šķiet tas, ka varbūt, ceru, iekustēsies jautājums par nepilngadīgo deklasēto jauniešu problēmu, par ko līdz šim skanējušas tikai dažas “saucēju balsis tuksnesī”. Specifisku apstākļu dēļ ikdienā sastopu visai daudz skolas vecuma pusaudžu, un mani mazliet uztrauc, ka diezgan liels procents ir tādu, kas jau no pirmajiem padsmitnieka gadiem lieto alkoholu, smēķē, pat lieto apreibinošos līdzekļus un ignorē visu to, ko dēvējam par pusaudža pienākumiem.
Un neviens te neko nevar padarīt. Visa runāšana ir kā zirņi pret sienu. Pie tam kā personības viņi jau ir gana izveidojušies, un daudzi ir neslēpti un nelabojami ļauni. Tīnis vienā mierā pasūta vienu māju tālāk (realitātē krietni sulīgāk un rupjāk) gan vecākus, gan skolotājus, gan psihologus un attiecīgo policijas dienestu, un neviens šiem absolūti neko nevar padarīt.
Visus mēģinājumus kā ierobežot pusaudžu patvaļu un disciplinēt cītīgi apkaro VBTAI, lai gan arī paši tīņi tiek gana labi galā – pārāk uzmācīgu skolotāju šie var mierīgi piekaut, jo zina, ka nekas vairāk par nu-nu-nu un kārtējo protokolu kolekcijai nebūs (ticiet man, 14-15 gadīgiem tīņiem fiziski tikt galā ar pirmspensijas tantuku nav problēmu). No skolas to tīni neviens neizmetīs, mazgadīgo kolonijas sen aizmirstas, bet to skolotāju gan atlaidīs no darba par to, ka atļāvusies pacelt balsi.
Tā kā nav mehānismu, kā deklasētu pusaudzi kā piespiest darīt to, ko šis nevēlas, tad sabiedrība realizē “strausa politiku” – izliekas problēmu neredzam (bet vēlos vakaros, ieraugot uz ielas skaļu un agresību pusaudžu bandu, mēs pārejam ielas otrā pusē un klusu teciņus dodamies mājās).
Tieši šī publika ir tā, ko izmisušie vecāki ved uz Bruknu kā uz pēdējo glābiņu kā piedabūt šos pie atbildības un disciplīnas. To kaut kā Mediņa gānītāji cītīgi ignorē.
Comments 
29.-Aug-2020 04:51 pm
Attiecībā uz grupu darbiem studiju laikā, tie man vienmēr dziļi riebās un iemācīja nevis sadarboties, bet gan izsauca nicinājumu pret dažu labu citādi jau lādzīgu, bet akadēmiski paslinku kursabiedru un biedreni. Vissliktākie gadījumi bija, kad pasniedzējs sadalīja/izlozēja grupas, nevis ļāva tām veidoties pašām.
Vienīgais jēdzīgais ieguvums man bija tāds, ka nācās izdarīt dubultu vai trīskāršu darbu, lol. Nekādas līdzības tiem grupu darbiem nebija ar, piemēram, manu pašreizējo darbu, kur mēs esam komanda, kas strādā pie viena projekta ar vienu mērķi, tādēļ katrs cenšas no savas puses sagādāt labāko sniegumu, papildus iegūstot no nedaudz atšķirīgajām iesaistīto pieredzēm un ekspertīzēm.
29.-Aug-2020 05:53 pm
Mums arī bija grupas darbi, un es teikšu, ka tas bija kaut kas līdzīgs tavam stāstam – tie nebija īpaši veiksmīgi.

Bet tikpat labi tas tikai var norādīt, ka solidārs grupas darbs nav vienkārša lieta un ir vajadzīgs vairāk laika, lai to iemācītos.

Ilustrēšu ar šādu piemēru no nesenās pieredzes:

Kad es strādāju par farmaceitu UK un apkalpoju pacientu, ja kaut kas nav skaidrs, tad mēs vienmēr apspriežamies cits ar citu. Tas ir pilnīgi normāli jautāt citam darbiniekam un pa ja ir rinda un aizņemts brīdis, tad vienalga, ja vajadzīgs, palīdzēsim viens otram. Mēs visi strādājam kā komanda, un nav nekādas atsevišķas uzskaites, cik katrs ir pārdevis vai izdarījis utt. Bet visi strādā čakli, jo tāda ir darba kultūra un vienkārši nevari būt slinkotājs, jo ir liels grupas spiediens tādam nebūt. Tas arī nav kaut kas tāds, kas notiek automātiski, bet tiek sasniegts ar lielām vadītāja pūlēm.

Citāda pieredze bija Latvijā, kur man publiski pacientu priekšā otra farmaceite uzkliedza, ka es viņai jautāju pārāk daudz. Es tur strādāju tikai dažas dienas un loģiski, ka nevarēju visu vēl zināt. Es pat viņu nevainoju, jo Latvijā sistēma ir ka katram darbiniekam ir savs plāns un samaksa ir atkarīga no tā, cik tu individuāli pārdosi, un katrs kolēģa jautājums tevi aizkavē un samazina ienākumus. Rezultāts arī ir tāds, ka nevienam nerūp, ja kāds pacients paliek bez zālēm – kaut vai tāda sīkuma dēļ, ka viņam līdzi ir tikai vadītāja apliecība nevis pase.
This page was loaded Dec 19. 2024, 12:21 pm GMT.