Mums arī bija grupas darbi, un es teikšu, ka tas bija kaut kas līdzīgs tavam stāstam – tie nebija īpaši veiksmīgi.

Bet tikpat labi tas tikai var norādīt, ka solidārs grupas darbs nav vienkārša lieta un ir vajadzīgs vairāk laika, lai to iemācītos.

Ilustrēšu ar šādu piemēru no nesenās pieredzes:

Kad es strādāju par farmaceitu UK un apkalpoju pacientu, ja kaut kas nav skaidrs, tad mēs vienmēr apspriežamies cits ar citu. Tas ir pilnīgi normāli jautāt citam darbiniekam un pa ja ir rinda un aizņemts brīdis, tad vienalga, ja vajadzīgs, palīdzēsim viens otram. Mēs visi strādājam kā komanda, un nav nekādas atsevišķas uzskaites, cik katrs ir pārdevis vai izdarījis utt. Bet visi strādā čakli, jo tāda ir darba kultūra un vienkārši nevari būt slinkotājs, jo ir liels grupas spiediens tādam nebūt. Tas arī nav kaut kas tāds, kas notiek automātiski, bet tiek sasniegts ar lielām vadītāja pūlēm.

Citāda pieredze bija Latvijā, kur man publiski pacientu priekšā otra farmaceite uzkliedza, ka es viņai jautāju pārāk daudz. Es tur strādāju tikai dažas dienas un loģiski, ka nevarēju visu vēl zināt. Es pat viņu nevainoju, jo Latvijā sistēma ir ka katram darbiniekam ir savs plāns un samaksa ir atkarīga no tā, cik tu individuāli pārdosi, un katrs kolēģa jautājums tevi aizkavē un samazina ienākumus. Rezultāts arī ir tāds, ka nevienam nerūp, ja kāds pacients paliek bez zālēm – kaut vai tāda sīkuma dēļ, ka viņam līdzi ir tikai vadītāja apliecība nevis pase.