Vēl pirms gadiem simts jaunie cilvēki - gan meitenes, gan puiši, - no “pieklājīgām ģimenēm” prata gana ciešami spēlēt kādu mūzikas instrumentu, tikpat ciešami zīmēt – bez dievišķās dzirksts, taču tehniskās pamatiemaņas bija. Lielo sociālo pārmaiņu rezultātā šīs prasmes sabiedrībā samazinājās. Tā kā masu izglītības gadījumā nevienai valstij nav tādu resursu, lai šādu apmācību īstenotu visiem, “pēc noklusējuma” tiek pieņemts, ka šādas iemaņas nepieciešamas tikai apdāvinātiem, bet pārējiem gluži vienkārši “nav dots”.

Vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē glītrakstīšana bija mācību priekšmets pamatskolā (nemaz nerunāsim par gs. pirmo pusi, kad rakstīja ar rakstāmspalvu), un daudzmaz glīti rakstīt bija iedresēti it visi pamatskolas beidzēji. Gadiem skolēni mocījās, rakstīja un pārrakstīja līdz asarām, līdz prasme tika apgūta līdz automātiskumam. Bet bērnu mocīšana (t.i. iemācīšanās sevi piespiest darīt ko garlaicīgu miglā tītas nākotnes vārdā) vairs nav atbalstāma, un nu to nedara. Pieļauju, ka pēc pārdesmit gadiem lielākā daļa ļaužu nemācēs rakstīt ar roku. Tas visnotaļ tiek apspriests. Dzirdēju no Somijas kolēģiem, ka vispārējās digitalizācijas vidē nav jēgas skolasbērnus spiest rakstīt ar roku, ja dzīvē viņiem vienīgā reāli nepieciešamā prasme būs māka parakstīties (lai gan elektroniskais paraksts arī to var izspiest no sadzīves) – lai raksta datorā. Vismaz skolotājs spēs izlasīt.

Un tad pats no sevis ieviesīsies uzskats, ka skaists un salasāms rokraksts ir talanta pazīme, bet no dabas neapdāvinātie, tie lai raksta drukātiem burtiņiem (ja nu kādreiz uz šķūnīša sienas jāatstāj grafiti). Kaligrāfija būs īpaši apdāvinātu nedaudzu ļaužu prerogatīva, pielīdzināma citām augstās mākslas jomām.

Tas ir neizbēgams un neatgriezenisks process, jo absolūti jebkurā jomā tehniskās iemaņas iemaņas var apgūt tikai ilgstošas, garlaicīgas un nepatīkamas dresūras rezultātā. Tāpēc, ja vēlamies, lai cilvēks ko sasniegtu vieglatlētikā, viņam ir katru dienu sevi jāpiespiež un jāskrien, bokserim – mēnešiem un gadiem jāpārvar savu “negribu” un jālēkā ar lecamauklu, hokejistam – gadiem ik dienu jāveic pietupienus utt. Bez šīm mocībām kaut ko sasniegt var tikai tie nedaudzie, kam māte daba devusi talantu un interesi šī talanta realizēšanai. Bet kas ir talants? Izdošanās bez piepūles, interese, spēja pilnveidoties rotaļīgi un pat gūt procesā prieku apgūstot to, kas citam prasītu atkārtošanu vēl un vēl līdz riebumam.

Ja nabaga ģimnāzists aizpagājušajā gadsimtā pārrakstīja Tacitu simtiem reižu barga skolmeistara uzraudzībā, lai ar gadiem panāktu visai augstajiem standartiem atbilstošas iemaņas, tad mūsdienās mēs nepieļaujam šādu bērnu mocīšanu. Taču bez piespiešanās mācīšanās kļūst neiespējama, un kā rezultāts ir tas, ka zīmē tikai tie, kam ir talants, rēķina tikai tie, kam ir talants, sporto tikai tie, kam ir talants, muzicē tikai tie, kam ir talants. Savukārt absolūtais vairums “neapdāvināto” neko no tā nedara un nespēj, jo piespiest pārvarēt savu “negribu” ir slikti (piespiešana un piespiešanās pēc definīcijas ir slikti), bet pielikt katram netalantīgajam trīs skolotājus, kas nu rādīs trikus un kā viņu ieinteresēs – nav un nebūs resursu. Gluši tāpat kā neviens nespēs ieinteresēt padsmitnieku mazgāt traukus un sakopt savu istabu.

Šķiet, notiek neapturama skolasbērnu separācija talantīgajos un neapdāvinātajos. Vai tas ir labi, vai slikti – neņemos spriest. Iespējams, ka viss norit tā, kā māte daba noteikusi, un jāatzīst, ka Apgaismība bijusi tikai viena no kārtējām nerealizējamajām utopijām cilvēces vēsturē.