Nu, zemnieki nebija "tikai daļa" no segmenta, kas saplūstot veidoja latviešu tautu, bet gan absolūtais vairākums - latviešu tauta jau pāris gadsimtus bija noformējusies, kamēr vēl 19.gs pirmajā pusē absolūtais vairākums latviešu pēc nodarbošanās un dzīvesveida bija zemnieki, pilsētu latvieši savukārt nenozīmīgs mazākums (uz visu latviešu kopskaita fona, pat ja pilsētā procentuāli bija vairāk par citiem), tad īsu industrializācijas brīdi latvieši-strādnieki-pilsētnieki pavairojās, bet pēc Pirmā kara un visu pirmo neatkarību - atkal zemnieku vairākums. Un loģiski, ja tev vienā fotogrāfijā vai attēlā vajag reprezentēt "vēsturiskos latviešus" vēl līdz nīstajam okupācijas-spaidu industrializācijas režīmam, tad to izsaka attēls ar godu tērpā ģērbtu latviešu zemnieku. Citādāk sanāk, ka tu prasi: "a kāpēc romancēs/vēsturiskās mīlestības vai ģimenes reprezentācijās ir tikai divu dzimumu pāris?" Jo viendzimuma pāri visus vēsturiskos laikos ir absolūtais mazākums, ko nav vajadzības iekļaut plašākā ģimeniskuma vēstures reprezentācijā - tie nieka 5-10% kompozicionāli vienkārši neideras un galvenajuam stāstam ir ļoti nebūtiski.
Norvēģi - arī industrializēta, superbagāta tauta, kuras šobrīd absolūtais vairākums dzīvo pilsētās - uz nacionālajiem svētkiem arī nezkāpēc izvelk fotogrāfijas un tērpus ar zemnieku godu tērpiem. Kāpēc? Jo visus vēsturiskos laikus vēl līdz 2PK beigām norvēģu ievērojamākais vairākums bija zemnieki. Kas tur ko nesaprast.

Ārpus kopas "zemnieki" 19.gadsimtā ir ļoti daudz ļaužu - ne tikai pilsētu strādnieki, bet arī amatnieki (gan vācu, gan t.s. "nevācu"), muižas ļaudis utt., utt. Nedomāju, ka te ir runa par 5-10%.

Turklāt vēl viena mīkla - kāpēc par reprezentācijas mirkli tiek postulēta tieši 19. gadsimta otrā puse, kurai atbilst absolūtais vairākums tā saucamo "etnogrāfisko tērpu"?

Vācieši (tāpat kā krievi, žīdi, poļi, čigāni) dažādu iemeslu dēļ ir izslēgti no nacionālā diskursa reprezentācijām, gan tolaik, tā arī šodien, par to nav runas, paši vainīgi, viņiem latviešu valstiskums taču bija un pārsvarā arī joprojām ir pie vienas vietas.
Jā, latviešu lauki iedzīvotāji 19.gs otrā pusē ir noslāņojušies, kā raksti, ir muižas kalpi, amatnieki (kuri dažbrīd tiešām vienlaikus bija zemnieki), uzpircēji-tirgotāji-bodnieki, vienkārši kalpi, bezzemnieki-vaļenieki un ir, protams, zemnieki. Vai tiešām ir tik grūti saprast, kāpēc no visām minētajām grupām tieši zemnieks-saimnieks tika izvēlēts kā galvenais tēls (nemaz nerunājot par skaitlisko vairākumu, uz sitienu procentus nevaru pateikt, nesenāk gan esmu lasījis igauņu ciparus, un tur tiešām ir runa par 80-85% lauku iedzīvotājiem, dažādu formu zemniekiem, labi, LV ir vairāk industrijas un Rīga, bet tas tik un tā kopainu 19.gs līdz pēdējai desmitgadei radikāli nemaina)? Oikos ir gan māja, gan dzīvesveids, gan saimniekošana, gan politiskās patstāvības pamats. Ideāls visiem vēl līdz nesenam laikam taču ir par savu kaktiņu, stūrīti zemes, nevis savām biržas akcijām kādā rūpnieciskajā nodibinājumā. Latvijas valsts dibināšanā un pirmajos gados galvenais un bezmaz vai izšķirīgais faktors taču ir tieši agrārais jautājums.

Šobrīd pārstāvēti gan ir dažādi tautastērpi - no padomju sintēzēm, 18.gs. vidzemniekiem, 19. gs. visādiem līdz pat lībiešu-latgaļu rekonstrukcijām no 12-13. gs. Jā, starpkaru perioda reprezentatīvajās fotogrāfijās gan dominē 19.gs. tērpi. Kāpēc tieši tas brīdis? Jo ne velti tieši tas bija arī pēdējais brīdis pirms modernizācijas izraisītas aizmiršanas, kad vēl Barontēvs u.c. paspēja šo to pierakstīt no "tautas mutvārdu garamantām". Britiem arī apsēstība ar ainavas iekonservēšanu ir tieši industrializācijas pašā trakumā. Tāpēc idealizētā angļu ainava ir 18. gs. otrās puses pastorāle, nevis Velsas kalnraču ielejas ar apkvēpušiem dūmeņiem un tumšām debesīm.

Jā, ir grūti saprast ši zemnieka- saimnieka tēla glorifikāciju, jo es personiski ar to neidentificējos un tam piedēvētā semantika man šķiet vardarbīgi uztiepta mākslīga konstrukcija, kaut kāds ulmaņlaikos agrāro utopiju eiforijā radīts resentimentāls simulakrs, līdzīgi dievturu panteonam.

Ja pašķirsta grāmatu "Novadu tērpi", tad varētu rasties tāda doma, ka "etnogrāfiskie tērpi" atbilst 19. gadsimta otrajai pusei, savukārt, ja pašķirsta darbu "Latviešu tautas tērpi", tad domas par 19. gadsimtu kā reprezentācijas mirkli izčākst.

Mūsdienās tiek nodalīts "etnogrāfiskais" un "arheoloģiskais" tautastērps, un visādās svinībās (man nezināmu iemeslu dēļ) tiek prezentēts tieši pirmais, kas būtībā ir simulakrs.