| Kad kādā blondīņportālā atkal parādās vieds padoms "sarkanas ogas un augļi ir alerģiski". Man gan klusas Aizdomas, ka alerģiski ir tikai tie produkti (neatkarīgi no krāsas, smakas, formas un lieluma), kuri konkrētajam indivīdam izraisa alerģisku reakciju (blakussēdētājam/ai var neizraisīt un tas/tā var to ēst, ka šnakst vien). Bet nē - vo krāsa kā lakmusa papīrs ir mūžīgs alerģiju izraisošo objektu raksturlielums. Rodas iespaids, ka vai nu cilvēces daiļākās daļas lielākā daļa vienkārši nezina, ko nozīmē vārds "alerģija" (es jau ar precīzu definīciju nezinu, tak tas man neliedz justies saprātīgākam), jebšu te prasta skaudība vīd. Tb seno evenku viedie aksakali (vīrieši - ja kāda dura nesaprot) jau pirms leduslaikmeta empīriskā izziņas procesā noskaidroja, ka nevajag ēst dzeltenu sniegu un zaļas plūmes. Šīs abas fundamentālās patiesības zināmā mērā aptver visu apkārt esošo pasauli un Platonam atlika tikai nianses pieslīpēt. Aber zaļas skaudības mākti babuļi, esot pārāk bailīgas empīriski pašas to pasauli tālāk pētīt, bet izzinātāju laurus alkstot, no pirksta izzīž savu inovāciju: "sarkanas ogas un augļi ir alerģiski". Un ir tak, kas notic! Pat vienu tur pāvestu vai karali (tā uz skaitli 3 īsti neatminos, sen tas bij) savulaik mēģināja ar tomātiem noindēt, jampampiņi atentāta plānotāji acīmredzot calis.lv salasījušies.
Laikam laiks uzmeikot durutestu, kurā būtu jautājumi kā pareizi rakstīt vārdus "propaganda", "tualete", "gulta", kā arī jāatbild uz jautājumu "kādas krāsas ogas izraisa alerģiju" - aizpilda jaunuve ailītes un uzreiz skaidrs, ka dura vai nedura, tb skaidrs, ko ar šo tālāk iesākt. A to muļķa puikas savā naivumā ieberžas, jo tas viedums un cauri redzēšana (я вам, суки, насквозь вижу!) nāk ar gadiem, tikai ar gadiem. Taču visai bieži gadi atnāk vieni, tā kā durutests būtu ģeldīgs.
/atturīgi paklanās un aiziet uzsmēķēt ij uz pa ielu garāmejošo jaunuvju pupeļiem palūrēt/ |
No jūsu viegli ironiskā posta varētu nojaust, ka blondās ģevkas ir baigās duras un, secinoši, nicināmas un ignorējamas. Ka saprāta daudzums uz nāciju ir konstants lielums un cilvēku skaita palielināšanās izšķīdina šo bagātību nevajadzīgi sīkās drumslās.
Atļaušos oponēt.
Gudrs vīrietis, tas gan tiešām ir labi. Kurpretim gudra sieviete ir viena vienīga nelaime. Pirmkārt jau pati sev. Otrkārt, tāda nevienam vīrišķim nav vajadzīga. Es zinu, ko runāju.
Viņa pati visu var. No tiesas, visu! Es, piemēram, varu pārtīt elektromotora tinumus pati. Salabot zāles pļāvēju. Gludekli. Pielikt plauktus. Mēbeļu saskrūvēšanā man nav līdzīgo! Esmu šoziem ledainā februāra rīta divatā ar kolēģi izkrāvusi fūri ar 85 kubikmetriem mēbeļu. No kidding. Ar rokām, bez pacēlāja. Es pat varu pati atskrūvēt Spilvas ievārījumus ar rociņām (vissarežģītākais tāsks šai rindā).
Empīriski un sociālantropoloģiski analizējot Cibas ierakstus, nonāku pie secinājuma, ka esmu diezgan izturīga. To, ko te dažas uzskata par ekstrēmu laika pavadīšanu, manā vērtību sistēmā nevar pat ierindot vienmuļā darba dienas pēcpusdienas izklaidē. Es diezgan labi un organiski jūtos airēšanas pārgājienos Kolas pussalā 4./5. kategorijas krāčupēs, kur dienas lielākā daļa aiziet hidrā un neoprēna zābakos ar raftu uz galvas balansējot pa slapjām un neganti stāvām klintīm, apnesot 20 metrus augstus ūdenskritumus - teritorijā, kur tuvākā apdzīvotā vieta ir 150-200km attālumā izvietotā krievu armijas pilsētiņa. Vaimanas par to, ka teltī ielija ūdens (pirms dažām dienām bija tādas še pat lasāmas), man šķiet tik komiskas, ka grūti noticēt, ka kāds tam vispār varētu pievērst uzmanību.
Kas mums vēl? Pareizrakstība - nu, drukas kļūdas izlaižot, domāju, ka iztikas minimumu ar interpunkcijas zīmēm izpildu. Par IQ nesūdzos, lai gan agrāk, šķiet, biju attapīgāka - laikos, kad strādāju par biznesa analītiķi un sw testēšanas grupu vadītāju, regulārās nodarbes ar datu bāzu interfeisu projektēšanu prātu turēja asāku.
Man arī, ticami, ir viss kārtībā ar jaudu, humora izjūtu un saviesīgumu. Esmu padaudz ceļojusi, patīk visādus tur kino paskatīties un grāmatas arī dažas esmu izlasījusi.
Man patīk sekss, jā, varbūt pat pāri mēram. Un to, ka neesmu pilnīgi bezcerīga vecmeita neapgāžami liecina fakts, ka man ir 3 bērni (kā arī pavei, man ir bijušas 2 laulības, kas gan liecina vienīgi par to, ka neviens tā arī ar mani sadzīvot nav gribējis)
Bet mēs te pamatā par to nicīgo smīnēšanu par blondīnēm, ja? Tad lūk. Es vairāk par visu pasaulē gribētu būt viena no viņām. Pietiekami aprobežota, lai nesaprastu, par ko vispār vajadzētu cepties; pietiekami nevarīga, lai būtu kāda apgādāšanā un pietiekami rafinēta kuce, lai pie tā visa noturētos. Es nafig nevienam neesmu lūgusi savas smadzenes, savu airētājas krūšukurvi un savu veiktspēju. Man to visu nevajag. Negribu. Gribu būt Sabīne!
Tā ka nevajag žēlot muļķa puikas. Katram ir tas, ko viņš ir pelnījis. Un tā ir labi. Viņiem nevajag gudras, asprātīgas un varošas būtnes. Nevienam tādas īstenībā nevajag.