Man šodien ir aplam slikts garastāvoklis, tāpēc iesaistīšos šai jaukajā diskusijā, kaut, esot pie vesela saprāta, tā noteikti nedarītu.

No jūsu viegli ironiskā posta varētu nojaust, ka blondās ģevkas ir baigās duras un, secinoši, nicināmas un ignorējamas. Ka saprāta daudzums uz nāciju ir konstants lielums un cilvēku skaita palielināšanās izšķīdina šo bagātību nevajadzīgi sīkās drumslās.

Atļaušos oponēt.

Gudrs vīrietis, tas gan tiešām ir labi. Kurpretim gudra sieviete ir viena vienīga nelaime. Pirmkārt jau pati sev. Otrkārt, tāda nevienam vīrišķim nav vajadzīga. Es zinu, ko runāju.

Viņa pati visu var. No tiesas, visu! Es, piemēram, varu pārtīt elektromotora tinumus pati. Salabot zāles pļāvēju. Gludekli. Pielikt plauktus. Mēbeļu saskrūvēšanā man nav līdzīgo! Esmu šoziem ledainā februāra rīta divatā ar kolēģi izkrāvusi fūri ar 85 kubikmetriem mēbeļu. No kidding. Ar rokām, bez pacēlāja. Es pat varu pati atskrūvēt Spilvas ievārījumus ar rociņām (vissarežģītākais tāsks šai rindā).

Empīriski un sociālantropoloģiski analizējot Cibas ierakstus, nonāku pie secinājuma, ka esmu diezgan izturīga. To, ko te dažas uzskata par ekstrēmu laika pavadīšanu, manā vērtību sistēmā nevar pat ierindot vienmuļā darba dienas pēcpusdienas izklaidē. Es diezgan labi un organiski jūtos airēšanas pārgājienos Kolas pussalā 4./5. kategorijas krāčupēs, kur dienas lielākā daļa aiziet hidrā un neoprēna zābakos ar raftu uz galvas balansējot pa slapjām un neganti stāvām klintīm, apnesot 20 metrus augstus ūdenskritumus - teritorijā, kur tuvākā apdzīvotā vieta ir 150-200km attālumā izvietotā krievu armijas pilsētiņa. Vaimanas par to, ka teltī ielija ūdens (pirms dažām dienām bija tādas še pat lasāmas), man šķiet tik komiskas, ka grūti noticēt, ka kāds tam vispār varētu pievērst uzmanību.

Kas mums vēl? Pareizrakstība - nu, drukas kļūdas izlaižot, domāju, ka iztikas minimumu ar interpunkcijas zīmēm izpildu. Par IQ nesūdzos, lai gan agrāk, šķiet, biju attapīgāka - laikos, kad strādāju par biznesa analītiķi un sw testēšanas grupu vadītāju, regulārās nodarbes ar datu bāzu interfeisu projektēšanu prātu turēja asāku.

Man arī, ticami, ir viss kārtībā ar jaudu, humora izjūtu un saviesīgumu. Esmu padaudz ceļojusi, patīk visādus tur kino paskatīties un grāmatas arī dažas esmu izlasījusi.
Man patīk sekss, jā, varbūt pat pāri mēram. Un to, ka neesmu pilnīgi bezcerīga vecmeita neapgāžami liecina fakts, ka man ir 3 bērni (kā arī pavei, man ir bijušas 2 laulības, kas gan liecina vienīgi par to, ka neviens tā arī ar mani sadzīvot nav gribējis)

Bet mēs te pamatā par to nicīgo smīnēšanu par blondīnēm, ja? Tad lūk. Es vairāk par visu pasaulē gribētu būt viena no viņām. Pietiekami aprobežota, lai nesaprastu, par ko vispār vajadzētu cepties; pietiekami nevarīga, lai būtu kāda apgādāšanā un pietiekami rafinēta kuce, lai pie tā visa noturētos. Es nafig nevienam neesmu lūgusi savas smadzenes, savu airētājas krūšukurvi un savu veiktspēju. Man to visu nevajag. Negribu. Gribu būt Sabīne!

Tā ka nevajag žēlot muļķa puikas. Katram ir tas, ko viņš ir pelnījis. Un tā ir labi. Viņiem nevajag gudras, asprātīgas un varošas būtnes. Nevienam tādas īstenībā nevajag.