Augstu vērtēju ļaudis, kas ko dara savas kultūras laukā, nevis to "sargā", skraidot apkārt pa nelatviešu bērnudārziem un vaktējot, lai kinderi, uz podiņa sēdot, latviski runātu.
Dizainers Uldis Trapencieris radījis patiešām smalku grafikas dizaina darbu — plakātu ar latviešu tradicionālo gadskārtu attēlojumu. ... Tā kā nav izdevies atrast jau gatavu ērti lietojamu paraugu, Uldis gada laikā izpētījis seno laika skaitīšanas sistēmu, izveidojis un izdevis pats savu kalendāru. Kalendārs jālasa, sekojot Zemes griešanās trajektorijai, kura ir pretēja pulksteņa rādītāju griešanās virzienam. Katra iedaļa ir viena diena. Sekojot iedaļas līnijai, ir iespējams noteikt, kura diena latviešu kalendārā atbilst Gregoriāņu kalendāra dienu uzskaitei. Piemēram, Meteņos, 5. februārī, kas ir Sala laika 45. diena, saule lec 8.15 un riet 17.01.
Bet labāk būtu visa šī eklektiskā dievturu fantāziju pasaule, kuras saknes ir jaunlatviešu Lautenbaha-Jūsmiņa mēģinājumos no daudz maz dokumentēta prūšu panteona iztamborēt Senlatviešu Dievības.... Ups, gandrīz paliku rupjš.
Šai interesantajai koncepcijai ir viens baiss trūkums - fantāzijas aizstāj realitāti. Un neviens vairs nepēta, to, kas patiešām bija (lai gan nav jau daudz ko pētīt, avotu pamaz :/), bet sacenšas, kuram krāšņāka spēja uzmargot konstrukciju.
Un jā, dažādas konstrukcijas konkurē, un etnogrāfija un folkloristika paliek no zinātnes nozarēm par jūsmīgu dievturu un daiņotāju reliģiskajām vīzijām.
Un viss sliktākais - publika tam sāk ticēt. Nu tā, no sirds.