Viens kamrāds, kurš jau pirms laba laika apmeties tirkīzzilās Vltavas krastos, savā blogā ieskicējis vieglus savus iespaidus par imigranta bohēmisko dzīvesveidu jeb dzīvi Bohēmijā, kas man šķita interesanti:

"Beidzot sapratu, kāpēc savulaik tik viegli (it īpaši, kad ielauzījos valodā) sajutos te kā mājās, un kāpēc šobrīd tīru sirdsapziņu varu jebkurā brīdī parakstīties zem saukļa "země česká, domov můj".
Čehu sabiedriskajā domā, gluži tāpat kā jebkurā citā sabiedrībā, netrūkst savu "tarakānu galvā" un savu kompleksu, taču tajā daudz mazākā mērā jūtama tieksme būvēt kādu savu vienīgo pareizo nacionālo naratīvu, rakstīt teiksmu pašiem par sevi sākot no pasaules radīšanas līdz mūsu dienām, šajā vēstījumā mazgājot paši sevi tik baltus un pūkainus, ka vai šķebināt sāk no salduma, kas tik raksturīgi lielākajai daļai pārējo postpadomju sfēras tautām, it sevišķi slāviem. Attiecīgi, nav te līdz šķebīgumam nomācošo strīdu, kā pareizi traktēt un lasīt atsevišķas šī vēstījuma nodaļas ("nepareizi" izlasījušos automātiski pieskaitot tautas ienaidniekiem, okupantu pakaļlaižām u.tml.), kas uztur aukstu pilsoņu karu, kas de facto noris pēdējās desmitgades gan Polijā, gan Ungārijā, gan Baltkrievijā, gan Krievijā).
Pirms laika nopirku bērniem komiksu grāmatiņu par Čehijas vēsturi, lai šiem kāds priekšstats rastos, un jau pats tās nosaukums lieliski ilustrē čehu pašironisko attieksmi pret mītoloģiju: "Dějiny udatného českého národa a několik bezvýznamných světových událostí" ("Varonīgās čehu tautas dižā vēsture un pāris mazsvarīgi notikumi kur citur pasaulē"). Esmu gan dzirdējis, ka esot gan publicisti (gan mazākums), kas visai neapmierināti par to, ka tautiešos ironija dominē pār traģiskumu (kaut traģisku notikumu te nav trūcis, kā nekā pats Eiropas centrs), pat jūtot zināmu nepilnvērtības kompleksu, ka ne kā pieļaudīm notiekot, un pie visa vainojot Šveiku kā nacionālo viltusarhetipu. Man gan šķiet, ka tas nacionālais arhetips čehiem kur pa vidu starp Hašeku un Kafku, bet aiz pašironijas un muļķa laišanas slēpjas krietna deva absurda izjūtas, un tieši tā nepieņem visu, kas ir uzpūsti urrāvaronīgs. Nav šaubu, tās ir sava veida vēsturiskās pieredzes sekas, pie tam kā tās traumatiskajā, tā arī filosofiskajā aspektā. Nějak to bude. Un patiesi, būs taču, jo nikdy nebylo, aby nijak nebylo.
Čehu identitāte daudz lielākā mērā balstīta dzīvesveidā, paradumos (kas manī bieži vien sajūsmu neraisa, taču tas jau cits stāsts), uzvedībā un manierēs, ikdienas dzīves rutīnā un pat dabas apstākļos - pati zeme ir paugurains līdzenums, ko no visām pusēm ieskauj kalni, veidojot sava veida dabisku mikrokosmu, par ko čehi dzied savā nacionālajā himnā. (Interesanti, cik daudzām valstīm nacionālā himna vienkārši apdzied dabu, nevis tautas diženumu vai varonību, senču slavu u.c. veida pašizdomātu plātīšanos?) Čehiju daudz vieglāk mīlēt nevis kā kādu reihu miniatūrā, bet gan tā kā viduslaikos pilsoņi mīlēja savu pilsētu - kā dzīves vietu, bez patosa un lieka mitoloģiska uzslāņojuma. Vienkārši un no sirds, nekonstruējot mākslīgu teorētisko pamatojumu. Protams, visa šī anturāža sastopama arī Čehijā, sākot ar teikām par tautas pirmtēvu Čehu un svēto kņazu Vaclavu, un beidzot ar "prezidentu atbrīvotāju" Masariku un trim atmodām pretošanās kustībām, taču tā visa godināšana tāda piezemēta, mierīga, nelienot uzreiz kauties, ja kaimiņš tā mazāk tam tic. Iespējams, tāpēc čehu patriotisms kulminē nevis aicinājumos apšaut visus nečehus vai militārās parādēs, bet gan hokejā. Čeham 1998. gada Nagano ir kas daudz nozīmīgāks par visiem kariem un leģionāriem kopš Jana Husa laikiem.
Viņu pasaules skatījums ir tāds... kā lai to politkorektāk teikt... tād praktisks, piezemēts. Gluži tāpat kā piezemēts un "tirdzniecisks" tas viduslaikos bija Venēcijas un Dženovas iedzīvotājiem. Galu galā čehi ir zemnieku un plebeju tauta, labi to apzinās, nekaunas par šo faktu. Šļahta bija, taču pēdējos 300 gados pilnībā ģermanizējusies. Attiecīgi, praktiski nav varoņmītoloģijas, kuras izcelsme vēsturiski nāk no bruņinieku stāstiem. Taču kaut kur iekšā klusu, neuzbāzīgi un pārējiem netraucējoši snauž kas vienojošs, klusa kopības sajūta. Tikai tā var veidot tūkstošu rindas, lai aplūkotu Gradā izstādīto Sv. Vaclava kroni u.c. sen vēstures miglā zudušās monarhijas regālijas: nestāvēs taču saprātīgi ļaudis stundām ilgi rindā tikai tāpēc vien, lai uzmestu skatu pāris metāla bļembām, tur ir kas vairāk.
Čehu nacionālismā es praktiski neredzu to uzbāzīgo vēlmi kādam ko pierādīt, pārliecināt, kas tik raksturīgs (un tik ļoti atgrūž) ir nacionālismam citās tautās. Čehu nacionālismam pietiek ar vienkāršu konstatāciju: "Mēs, čehi, te dzīvojam - dzīvojām tā, kā mums patīk, kā esam pieraduši". Viss. Ienācējam to ir daudz vieglāk pieņemt un respektēt, līdzīgi kā viduslaikos uz pilsētu aizbēgušam dzimtcilvēkam viegli bija respektēt un pieņemt pilsētas kārtību. Šajā sabiedrībā daudz svarīgāk ir zināt, ka "Morāvijas zvirbulis" nebūt nav putns un saprast, kas ir "alus ar septīto pakāpienu", nekā zināt, kas bijis Pržemisls Otokars, kad dibināta Čehijas Republika (interesanti, ka ļoti daudzi čehi atbild: 1918. gadā - pats pārbaudīju) un vai tava vecvecvecmāmiņa gadījumā nav vāciete.
"Pilsētas gaiss dara brīvu". Šeit man nevajag izlikties par savējo (nekad par tādu ienācējam nekļūt, tad kāpēc liekuļot?), vai sāpošu galvu iekalt svešus mītus (knapi no saviem izmucis esmu), pie kuru tapšanas ne man, ne manem senčiem ne mazākās saistības. Čehi tā vienkārši raugās: ja patīk dzīvot kā mēs, tad dzīvo. Un pamazām iesakņošanās sajūta pāraug sava veida "radniecības", savējo sajūtā. Un bez jebkāda uzspiesta obligātā patosa pārpilna patriotisma. Viss vienkārši, bez iespringuma - domov můj."

Iespējams, ka vistu_zaglis Vltavu redz citā krāsā. :)