Beidzot "Arābu pavasaris" nonācis arī Rietumāfrikā, sašķeļot Mali divās daļās: Mali un "brīvo tuaregu zemē" Azavadā, tikai nez kāpēc publika sajūsmā nelauž krēslus, Klimovičs neraksta jūsmīgas reportāžas - mediji tā klusu piemin, garāmejot, bet politiķi aizdomīgi lūkojas kartē, kasot pakaušus un prātojot, ko nu iesākt.



Jo 2012. gada janvārī no Lībijas (kurp bija devušies palīgā tautasbrāļiem nosargāt to teritorijas pret Kadafi gāzušo austrumu arābu cilšu zemessardzes iebrukumu - pilsoņu karš Lībijā tikai uzņem apgriezienus, bet tuaregi savas robežas nosprauduši un sargā) atgriezās tuaregu cilšu karavīri, krietni uztankojušies izlaupītajās Lībijas armijas noliktavās, izveidojot "Azavadas nacionālās atbrīvošanās kustību" un strauji pārņemot savā kontrolē valsts ziemeļus. Martā tuaregi kontrolēja jau divas no trim ziemeļu provincēm, 1. aprīlī ieņemot Timbuktu, pasludinot "okupācijas likvidēšanu" un proklamējot suverēnu Azavadas valsti.
Savukārt Mali centrālo daļu un dienvidrietumus pārņēma jukas: kapteiņa Amadū Sanogo vadībā sadumpojās vairākas armijas daļas un 22. martā sagrāba prezidenta pili un pārņemot galvaspilsētu Bamako. Gāztais autoritārais prezidents Amadū Turē kopā ar valdību un armijas augstāko vadību pameta Mali.




kapt. Amadū Sanogo

Interesanti, ka kaut armijas dumpja iemesls bija tas, ka valdība nepiešķir līdzekļus tuaregu apspiešanai, jaunā valdība nesteidzas mesties karā (iespējams, raugās, ka Sīrijas aktivitātes separātistu apspiešanā tiek traktētas diezgan viennozīmīgi). Nav jau īsti spēka šādam pasākumam, jo tā kontrolē tikai centrālo Kulikoro provinci, bet kas valda pārējā teritorijā, nevienam nav skaidrs. Sanago uzreiz gan griezās pēc palīdzības Rietumāfrikas sadraudzības organizācijā, lūdzot starptautisko atbalstu, taču šiem tapa atteikts. Savukārt vadošās Rietumu valstis - ASV, Francija, - nosodīja armijas apvērsumu, pieprasot atdot varu gāztajai valdībai. Tur nu Sanogo pats vainīgs: nākot pie varas slēdza robežas un pārtrauca jebkādu ārējo tirdzniecību, bet Mali ir trešais lielākais zelta eksportētājs Āfrikā, t.i. kamēr jaunā valdība nenodrošinās rūpala atsākšanos, neviens viņus neatbalstīs. Līdz ar to var saprast, kāpēc Sanogo 1. aprīlī nosūtīja delegāciju pie tuaregiem, vienoties par uguns pārtraukšanu - šai karā pašreizējā situācijā uzvarēt nav iespējams, bet valsti izpostīt sanāks noteikti.




tuaregu cilšu teritorijas

Tas, ka tuaregi centīsies saglabāt sagrābto teritoriju savā kontrolē, skaidrāks par skaidru. Un nez vai piekritīs labprātīgi pievienoties Mali pat uz federatīviem nosacījumiem. Tb Mali neizbēgami agri vai vēlu gaida sašķelšanās divās valstīs.
Ja ņemam vērā, ka tuaregu zemes ietilpst vēl vairāku valstu teritorijās, un visur tie ir vairāk vai mazāk neslēptā opozīcijā valsts varai, Azavadu kā apgādes bāzi izmantos ciltis Burkinafaso, Nigērā, Alžīrā un Lībijā, paplašinot bruņotu sacelšanos un mēģinot padzīt centrālo varu spēkus no savām zemēm. Tā kā vara šajās valstīs visai nestabila (Nigērā apvērsums 2010. gadā, Burkinafaso - apvērsuma mēģinājums 2011. gadā, Lībijā pilsoņu karš un centrālās varas de facto nav), tuaregiem, ja cilšu vienotība saglabāsies, ir visas iespējas atšķelt tautasbrāļu zemes un ievērojami paplašināt Azavadas teritoriju, tb varam sagaidīt virkni gana ilgstošu robežkaru, kas šai reģionā arī līdz šim nebija nekāds retums.
Ja Sanogo (starp citu, pagaidām tīri subjektīvi šķiet, ka visai simpātisks elements) neatjaunos zelta eksportu un neatradīs iespēju kā paust lojalitāti Rietumiem, viņš kritīs, pie varas atgriezīsies "batjka" Turē, kurš to paveiks. Savukārt tuaregu cilšu konfederācija turpmākajā pusgadsimtā būs sava veida reģiona "kurdi", kas īstu neatkarību sev izcīnīt nespēs, neviens tos neatbalstīs, bet pakļaut arī nevarēs (jo Rietumvalstīm gluži vienkārši neatmaksāsies tērēt resursus šādai operācijai - nav tuaregu zemēs nekā tāda, kā dēļ vērts būtu pūlēties, - bet vietējiem diktatoriņiem resursu nepietiks).