Pag, bet tieši no kurienes Tev ir dati, ka uz 10 strādājošajiem ir 2 pensionāri? Šie aprēķini izskatās krietni reālistiskāki.

Sociālais budžets vēl joprojām pastāv atsevišķi no valsts budžeta. Tomēr, jā, pēdējos gados sociālās iemaksas pastiprināti ir izmantotas, lai pēdējos gados varētu maksāt visādus pabalstus, kuru prasītāju skaits zināmu iemeslu dēļ ir pieaudzis.

Tērēt sociālā budžeta iemaksas "citiem mērķiem" pats par sevi nav nekas prettiesisks. Līdz pašreizējās pensiju sistēmas ieviešanai jau tas faktiski darbojās tikai tā, un to dēvēja par paaudžu solidaritāti. Proti, šodienas pelnošie uztur šodienas pensionārus, bet, kad paši būs pensionāri, var rēķināties, ka par viņiem maksās citi pelnošie. Daļēji šī sistēma pastāv arī vēl pašlaik (1. pensiju līmenis), un tikai daļēji mēs paši krājam savai pensijai (2. līmenis).

Cits jautājums, protams, ir par sociālo iemaksu novirzīšanas proporciju kādam no līmeņiem.

uz 10 strādājošajiem ir 2 pensionāri - Labklājības ministrijas dati 2008. gadā. Šaubos, vai pāris gadu laikā kas krasi būtu mainījies (par buboņu mēra epidēmiju nav dzirdēts).

LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris rezumējis, ka „personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības“. Ja balstamies uz premisu par privātīpašuma neaizskaramību, tad man kā neizglītotam lajam tāds ļooti vienkāršots skatījums te parādās (tb sajūta, ka esmu uzmests - ar ko esmu samierinājies, - bet ko uzmetēji neatzīst un vēl cenšas iestāstīt, ka tas viss normāli un tā tik jāturpina). :(

Par to solidaritātes principu izteicos jau http://klab.lv/users/indulgence/327998.html - nevelk atkārtoties. Bet arguments ir nupat (pēdējās desmitgadēs) izdomāts, pie tam tikai kā apgalvojums, nekādu racionālu pamatu tam neredzu (jo neies tak atzīt, ka "visus uzkrājumus nospēlējām kārtīs, tagad jums te solidarizēties vajadzētu).

Kur tad ir atrodami tie Tavi Labklājības ministrijas dati?
Pēc kāda principa, ja ne solidaritātes principa, pensijas maksāja padomju laikos?

2008. gada koncepcija „Par valsts sociālās apdrošināšanas finanšu resursu pārvaldīšanu līdz 2012. gadam” - http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file46383.doc

Tā pilnīgi cita iekārta, kurā darbojās pavisam citi ekonomikas veidošanas pamatprincipi. Taču pirms gadiem 20 šī iekārta sabruka, bet tajā uzkrātais "tautas īpašums" nonāca jaunās valsts kases rīcībā, ļaujot turpināt sociālo apdrošināšanu un visai valstij zaļi dzīvot pirmos 10 gadus bez kādas ekonomikas. Bet neesmu speciālists, tb tas tikai mans subjektīvais skatījums.

Nū — kas tad bija tas "tautas īpašums"? Rubļu uzkrājumi? (Jā, šis ir brīdis, kurā Tu kārtējo reizi vari pateikt, ka speciālists neesi, bet Tev ir viedoklis, kā vajadzēja padomju laika vērtības transformēt jaunlaiku vērtībās :))

Labklājības ministrijas dokumentā ir runāts par 3 pensionāriem uz 10 strādājošajiem. Taču papildus tam vēl ir arī bērni un citi uzturamie.

Tautas īpašums bija viss: absolūti visa infrastruktūra, ražošana, transports, citi uzkrājumi utt. Principā viss, kas šobrīd ir (ieskaitot dievzemītes biznesa eliti) ir tapis no tiem miljardiem, kas ienāca, lielākajā daļā gadījumu realizējot šos uzkrājumus par sviestmaizi. Līdzekļi bija ļoti lieli, un principā no tiem pirmās desmitgades dzīvojām, jo neko ar PVN neražojam (nu skolā fizikas stundās man mācīja, ka no nekā nekas nerodas). Bet kas un kā notika, kā viss pārveidojās kopumā (tas, ka zinu džekus, kuri par vienu zviedriem notirgotu VEFa darbagaldu saņēma pusmiljonu USD uz rokas, jebšu stāsti par Repšes organizētajiem rubļu vagoniem nekādi neatspoguļo strukturālos procesus). Aber visas tās runas par solidaritāti man vairāk izskatās līdzīgas pasaciņām par Sadama bioloģiskajiem ieročiem, tb populistiska acu aizmālēšana, lai process izskatītos leģitīms.
Bet mani interesē kas reāli notika? Kāda bija struktūra, kā mainījās, kurā brīdī un kas? To labprāt saprastu. Pagaidām tie skaidrojumi, kas parādās publiskajā telpā, nav visai pārliecinoši, tāpēc uzdodu jautājumus.

Jap, nevis 3, bet 2 gan - pārrakstījos ātrumā. Bet tas arī vienīgais. Bērnus uztur vecāki, citu uzturamo (invalīdi u.tml.) īpatsvars gana niecīgs, tb nemaina pašu proporciju samēru.