Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
par to valodas apdraudējumu 
6.-Jan-2012 03:06 pm
Pīpējot iešāvās prātā manuprāt smieklīgs kāzuss. Kad vēsturiski redzam latviešu valodas uzplaukumu? Nu ja mēs zīmētu līkni pa gadiem? Šķiet, ka tikai laikos, kad pastāvējusi šai zemītē trīs/divvalodība:
- Cara laikos te lietoja trīs valodas, un tieši šai laikā izveidojās latviešu literārā valoda, radās latviešu literatūras pamats un zelta fonds: Valdemārs, Barons, Aspazija, Rainis, Kaudzītes, Blaumanis, Veidenbaums.
- Tas turpinājās arī pirmās Republikas pirmajā desmitgadē, kad sadzīvē valdīja trīsvalodība - "Rīga - mazā Parīze", Padegs, Skujiņa, Jaunsudrabiņš, Plūdonis, Eglītis, Čaks u.c.
- Tad nāca Ulamaņa laiki ar vienvalodību un latviešu valoda strauji pagrima: masu subkultūra, milzu dekorācijas, valsts finansējums pareizajai nacionālajai kultūrai, taču rezultātā nekā jauna ne literatūrā, ne dzejā, tikai lētas lubenes (nu tur Lācis, Virza u.tml.).
- Tad nāca padomju laiks, ar latviešu literātu kopoto rakstu blāķiem (ja redzat antikvariātā Raiņa, Vācieša, Ziedoņa vai cita latviešu valodas vārda meistara padomju laikā izdotos kopotos rakstus, iesaku iegādāties, jo skaidrs, ka tos nekad neizdos vēlreiz), koriem un tautas deju kolektīviem katrā ciemā, Heisleru, Vācieti, Ziedoni, Belševicu, Elsbergu, u.c.
- Tagad jau 20 gadus otrās Republikas laiks ar vienvalodību: valoda nonivelējusies līdz saskarsmes līmenim, literatūrā pamatā lubenes (ja kāds ko sakarīgu spēj uzrakstīt, tad palūkojam šim personas kodu - tipisks divvalodības laika produkts), arī sadzīvē latviešu valoda latviešu vidē pagrimst (tepat cibā redzam vairumā ierakstu totāli kroplu valodu, kurai minimāls vārdu krājums, kurš pilns ar anglicismiem, bet "ka" un "kad" putrošana jau ir hrestomātiska, nerunājot par visiem aizskariem, propogandām, toletēm un alkahōliem).
Secinājumi? Secinājumu man nav, tikai piefiksēju vēl vienu farsu, par ko karojošos pavilkt uz zoba. ;)
Comments 
6.-Jan-2012 03:28 pm
kas ta aizkariem vainas?
6.-Jan-2012 03:45 pm
Autors karināšanas vietā laikam izvēlas skarināšanu :)
6.-Jan-2012 03:32 pm
ciešanas izdaiļo, es tā secinu.
6.-Jan-2012 04:19 pm
labs atradums, precīzāk, domu grauds
9.-Jan-2012 09:35 pm
Tikai grauds. Pie tam nezinu, vai ar saturu. Iespējams, jebkurš MA bakalaura programmas pirmā kursa students, noklausījies pāris ievadlekcijas par XX gs. pirmās puses kultūru dievzemītē, pie alus kausa visu manu vīziju sabrucinās ar pāris trāpīgiem argumentiem kā vilks sivēntiņa salmu namiņu. :)
6.-Jan-2012 10:57 pm
Ideja jau interesanta. Bet nav īsti godīgi paņemt periodus ar dažādu ilgumu. Pirmais periods ir vismaz 70 gadi, otrais zem 10, trešais 50, ceturtais 20. Loģiski, ka otrajā un ceturtajā ir mazāk ievēribas cienīgu notikumu :).
8.-Jan-2012 03:54 pm
LOL. it īpaši ceturtajā - mazāk ievērības cienīgu notikumu???!!!
9.-Jan-2012 09:32 pm
Nuss, ka pīpējot par ko sasmejies, tad jau sasmejies par domu, nemēģinot no tās veidot hipotēzi.

Bet padomāt par to laikam padomāšu kādreiz, kad būs noskaņojums. Kaut vai (samazinot laika perioda rāmjus un sadalot laika nogriezni divās līdzīgās daļās, lai būtu objektīvāk), kāpēc vērienīgs uzplaukums latviešu kultūrā - tēlotājmākslā, literatūrā, mūzikā, sabiedrībā, - vērojams laikā no 1920. līdz 1930. gadam. Taču jau ap 1928. gadu redzam kā pakāpeniski kultūras dzīve (kuras dēļ Rīgu par "mazo Parīzi" iedēvēja) sāk noplakt, salōnizēties, tiek ievietota piedienīguma rāmjos, un ar 1934. gadu šis process jau bija apzināta valsts politika. Un mūsdienās, kad runā par latviešu kultūras sasniegumiem XX gs. pirmajā pusē, praktiski viss attiecas uz pirmo desmitgadi (kad "katrs ormanis brīvi runāja vismaz trijās valodās"). Otrajā periodā, kad viss tika administratīvi pakļauts valsts kultūras politikai, bagātīgi finansēts, bet minoritāšu kultūras izpausmes ierobežotas, redzam milzumu angažētu notikumu (piem., grandiozas dekorācijas, valsts finansētus "tautas svētkus", izstādes, kino un teātri utt.), taču neredzam šī procesa rezultātā kultūras dzīvē ienākam jaunas un spēcīgas personības, interesantas un radošas idejas, tb nekā tāda, ko pēc 100 gadiem muzejā liktu nevis vēsturiskās, bet kultūrvērtības dēļ. Protams, bija atsevišķi izņēmumi (piem. Anšlavs Eglītis un vēl kāds), bet tie patiesi bija izņēmumi, kas radās nevis pateicoties valsts nacionālajai kultūrpolitikai, bet drīzāk gan par spīti tai. Nu kaut kā tā.

Lai gan godīgi atzīstu - tas man tikai tāds laja skats no malas, jo no mākslas un kultūras vēstures neko daudz nejēdzu, tb visnotaļ pieļauju, ka izglītotāki ļaudis pasmiesies par šādu muļķību.
This page was loaded Nov 19. 2024, 8:44 am GMT.