Sasper velns to zaļo krūzi [entries|archive|friends|userinfo]
Registered User

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Sep. 26th, 2016|07:16 pm]
Venķika pirmssezonas draudzības spēļu disciplīnā "kolor of zi azer aiz" pavasaris mazliet tomēr ieliek sveķiem, jāatzīst. Bet nu abas komandas ir vienlīdz krutas. Malači.


Citās ziņās: Strauji tuvojas dāsnuma un stikla ežu sezona. Kas ir bezgaljauki. Dāsnums ir labs, un stikla eži ir labi. Kamēr stāv plauktā neizpakoti no dāvanu iesaiņojuma. Var dāvināt tālāk citiem. Galvenais nesajaukt un netīšām neatdāvināt tam pašam cilvēkam, kurš to jau uzdāvinājis tev. Lai kartiņā nav jāraksta kā tai bērnu rotaļā "pado tālāk, atpakaļ nepieņem".

Vēl citās ziņās: Patīkams nogurums.
linkregister

[Sep. 26th, 2016|02:58 am]
skat, suitu sieviešiem jau pilni pūri ar rīmēm pielocīti. žēl, ka publikai nav laika laust krēslus tagat. nakts un tā.
citurīt.
link1registered|register

Vajag [Sep. 25th, 2016|01:24 pm]
Galva pilna ar puņķiem u.c. augšējo elpceļu infekcijas izpausmēm. To puņķu masu steidzami vajag pārveidot par funkcionējošām smadzenēm. Kādi bezrecepšu medikamenti vai (urbānās) tautas medicīnas līdzekļi to var visātrāk un visefektīvāk paveikt?
link5 registered|register

Žē [Sep. 24th, 2016|02:38 pm]
Traki tomēr, ka lāga cilvēki kaut kur saķer visādus C hepatītus, un gadiem dzīvo, nemaz nenojaušot, ka melnais zārks jau viņu ielā, tūlīt būs pie durvīm un pēkšņi iebļaus ausī: "Atdod zelta kāju!!!". Un tā arī nomirst, neuzzinājuši, kur un kā tās zarazas saķēruši.

Nez, kur un kad es saķēru savu Ž žopatītu.
link7 registered|register

[Sep. 23rd, 2016|08:26 pm]
Šodien pirms pamošanās, šķiet, bija dīvains sapnis. Neatceros nevienu personāžu, nevienu vietu, nekādu sižetu; nedomāju, ka vispār tur bija kaut kas no minētā. Bija tikai sajūta. Atrados kaut kur, kur bija miers, vieglums, skaidrība un harmonija. Pamodos smaidoša un laimīga. Pēc tam gan viss normāli. Paklusēt šur, paturēt muti tur, papraktizēt klusēšanas Midasa zeltu, jo ikviena izdvesta zilbe vienmēr pēc tam ir jānožēlo.

Nav ne jausmas, kur es miegā biju aizblandījusies, taču labprāt tur būtu palikusi.
link4 registered|register

[Sep. 22nd, 2016|03:49 am]
Vienmēr saskumstu un tā kā pat mazliet apvainojos ikreiz, kad kāds jau atkal nesmuki izsakās par fūrmaņiem. "Mute kā fūrmanim" vai "lamājas kā fūrmanis", un kur nu vēl jociņi par fūrmaņiem kā "priekšā paņēmējiem". Neaptēsti, truli, rupji un mūžam nogribējušies tēviņi esot. Pilnīgas muļķības. Es kā veca stopotāja varu apliecināt, ka fūrmaņi ir maigas dūjas, saulstariņi un vēl tīra love no debesīm.

Fūrmanis stopotāju savā kabīnē ieaicinās kā savā pilī. Visu izrādīs, izstāstīs par katru kabīnes dekorējumiņu; lepni iepazīstinās ar visādiem makgaiveriskiem izgudrojumiem, verķiem un uzpariktēm, kas kalpo kā personiskais sadzīves pakalpojumu kombināts; dalīsies ar dažādiem braucienu specifikai atbilstošiem tipiem'n'trikiem, piemēram, efektīvāko enerģijas dzērienu DIY receptēm; pacienās gan ar savu nacionālo, gan kosmonautu ēdmaņu (atteikties drīkst tikai vienreiz; vispār tas attiecas uz gandrīz visu: atteikties tikai vienreiz; vairāk jau ir aizvainojoši), izpaudīs visādus noslēpumus, piemēram, kā krāpties ar, teiksim, tahometra mērījumiem, stāstīs dažādus interesantus atgadījumus vai diskutēs, pļāpās un jokos, un, ja vajadzēs, uzreiz visu sapratīs un noliks gulēt. Ar parastajiem arī, protams, stopēt ir forši, bet tā ir pilnīgi cita pasaule - pilnīgi neparedzama. Savukārt fūrmaņi - tā ir stabila vērtība. Katrs savādāks un katram varētu veltīt atsevišķu nodaļu grāmatā, bet visiem ir kādi vienojoši elementi (nu, piemēram, tas, ka viņi ir darbā), un, ja tu tos zini un izproti, tad tev uzreiz tiek piesprausta goda bļemba. Man šķiet, visforšākais fūrmaņos ir cieņa. Tas, ka viņi automātiski pret stopotāju attiecas ar cieņu. Viņi zina, kas ir kas; es zinu, kas ir kas; un abi zina, ka abi zina, kas ir kas.

Reiz man gadījās izkāpt svētdienā pie Varšavas melnā cauruma. Svētdienā (kad parastajām fūrēm aizliegts braukt, atļauts tikai ledusskapjiem, kas parasti nemaz nedrīkst stāties). Pievaršavas slavenajā melnajā caurumā - stopotāju biedā. Turklāt visapkārt bija pilns ar stopotājiem - kaut kādiem studentiem gan jau. Tikko biju izkāpusi no iepriekšējās mašīnas un tikai vēl sāku novērtēt situāciju, kad garām panesās ledusskapis, strauji nobremzēja un deva atpakaļ, kamēr apstājās tieši pie manis, atvēra labās puses durvis un lietišķi aicināja iekšā. Es pat vēl nemaz stopot nebiju sākusi, turklāt visapkārt bija pilns ar citiem stopotājiem. Vēlāk paskaidroja, ka es esot izskatījusies pēc... īsta stopotāja - tāpēc spontāni apstājies. Brauciens izvērtās lielisks. Tieši no fūrmaņ-stopotāj-sadraudzības viedokļa. Ar visu augstākminēto: stāstiem, triku un uzparikšu demonstrēšanu, cienāšanu, sarunām un visādīgu draudzēšanos. Pie kaut kādas robežkontroles (toreiz vēl tādas bija, Cibas (neesošie) jaunieši) es biju parubījusies, viņš mani nemodināja, izvilka manu pasi no bikšu aizmugurējās kabatas, aiznesa robežsargiem, dabūja zīmodziņu, atdeva, kad pamodos. Pats par sevi, tādos braucienos nav nekādu flirtu, koķetērijas vai kaut kā tamlīdzīga. Tīra saprašanās un draudzīgums. Tā, lūk, ir ar tiem fūrmaņiem. Cieniet fūrmaņus, draugi; fūrmaņi ir forši.
link14 registered|register

[Sep. 19th, 2016|03:47 pm]
Skatos kaut kādus tv realitātes šovus, kur cilvēki savā starpā sacenšas par kaut kādām minibalvām katrā epizodē un, protams, par galveno balvu. Nu, kā jau visos šovos. Vienmēr tak saka (Hanna, tagad bēdz!), ka sievietēm galvenais ir process, tur traļi-vaļi, bet vīrieši allaž esot orientēti uz mērķi. Nu, tāds skaitās tas vispārpieņemtais stereotips. Bet tajos šovos, ko man gadās skatīties, džekiem šova balva, šķiet, ir da feņi, viņiem ka tik savā starpā pamahāties. Televizorā.
link1registered|register

Maisiņš vaig [Sep. 19th, 2016|01:28 pm]
Leitestos var izlasīt viskauko interesantu. Piemēram, ik pa laikam kāds šopo. Ar visu iepirkumu sarakstu. Interesanti, kā viņiem klājas, kad nonāk pie kases. Droši vien normāli.
linkregister

Bērnudārzs [Sep. 18th, 2016|12:26 pm]
Kur bija jēga saposties bišķiņ mirguļojošās zaļās oranžibaltstrīpainās zeķēs zandalēs, un visu vakaru turēt veci, nē, sveci, tfu, kājas zem galda.
link3 registered|register

[Sep. 16th, 2016|10:00 pm]
Nopirku vīnu - kā jau sievietei manos gados un statusā pieklājas. Man šķiet, vispār pirmo reizi mūžā es sev esmu nopirkusi vīnu. Dzeršu vīnu un skatīšos televīzijas pārraides, kur (arī) taisa rijamo. Varbūt kaut ko iemācīšos. Vai vismaz vienkārši interesanti pavadīšu laiku.
link2 registered|register

[Sep. 16th, 2016|12:36 pm]
Esmu ļoti nogurusi un sen neesmu gulējusi, tādēļ nesanāks man nekāda aizplīvurota dzeja. Būs īsi un netaktiski, jo tiešām nav spēka kaut ko virpināt.

Liec mierā manu ģimeni.
link2 registered|register

[Sep. 16th, 2016|01:19 am]
Pēc visa spriežot, es laikam tomēr esmu sajukusi prātā; nu, tā tīri objektīvi. Bet tas nekā uz āru neizpaužas, man šķiet. Es neko traku vai psihu nedaru, cerams. Bet galviņā - kas notiek manā nabaga galviņā. Bezsvars pilnīgs, nav vispār nevienas grīdas, kur kāju nolikt, nevienas sienas, pie kā pieturēties, vispār nevar saprast, kur augša un kur apakša. Pastāvīgs vertigo un halucinācijas. Un panika - dēļ kūņošanās bezsvarā. Es nezinu, ar ko tas beigsies, bet kaut kad tai kastei no šitā žarona būs jānosvilst.
link4 registered|register

Mo [Sep. 15th, 2016|10:44 am]
Vakar smukā&foršā beibe apbēra ar komplimentiem manu matu čupu. Vai, cik smuki, un pati tik smuka, un vēl paši lokojas?! Es gandrīz no laimes apraudājos: jau kur tie mēneši, kopš esmu tā nosirds&norajona komplimentēta. Uzreiz tāds darbaspars&disciplīna iekikoja, vai zinies. 
linkregister

[Sep. 15th, 2016|03:38 am]
Vairs nav spēka pabrīnīties.
linkregister

skola [Sep. 14th, 2016|02:18 am]
Bakstos tā, itin kā sesija būtu tepat ap stūri. Tikai uz lekcijām nav iets, un uz bibleni ne tik.
linkregister

[Sep. 13th, 2016|06:58 pm]
Dažreiz mani pārņem panika, saltas šausminošas bailes. Ne tik daudz no aukstuma un ziemas, cik no tā, ka pazaudēšu savus desmit gadus austrumos, ka kļūšu tāda no televizora un internetiem samācījusies kārklu gudrele. Kā ir, piemēram, kad visādi animē un kei-popi, un komikkoni un miljons citas ķipa eksotiskas vai vismaz tālas fīčas ir sadzīve - tieši sadzīve, nevis dzīve. Tā kā Vanags, kuru pats personīgi nekapā, bet tomēr kapā. Kā visi tie sadzīviskie sīkumi, kurus nepamana, līdz viņu vairs nav. Es taču visu tik šausmīgi ātri aizmirstu. Man nav bail palikt vecai, man ir bail palikt šaurai un plakanai. Man bija bail, ka es te vairs nemācēšu dzīvot, tagad ir bail: a ja nu mācēšu?
link4 registered|register

lmao [Sep. 13th, 2016|11:58 am]
Vakar izgāju drusku paskriet.
Dudinu tādā rāmā, meditatīvā riksītī, te pēkšņi - bams! - noliekos uz snuķa. Pat ne "bams"; tas notika tādā maigā slo-mo; es nevis nomaucos zemē, bet noaijājos. Vispirms piezemējās ceļi, tad kreisais elkonis, plaukstas un visbeidzot pēc īsas pauzes arī seja. Pat nezinu, aiz kā (ja vispār aiz kaut kā) aizķēros. Tā kā kritiens bija viegls un uz mīksta seguma, tiku cauri ar maķenīt nobrāztu celi (vienu) un elkoni (otru), uz ģīmja vispār nekādu pēdu nepalika, jo snuķi iedūru mīkstās sūnās.

Pēc kritiena vēl īsu brītiņu tur pat zemē arī pasēdēju. Ne jau dēļ sāpēm, bet aiz vatzefaka. Vai nu tiešām vajadzēja TIIIK klišejiski, vai tad tiešām godpersonai man jāsūta sveiciens raidījumā "Vienīgi jums". Paķiķināju, rausos augšā un turpināju skriet. Domāju: lūk, šī bija klasiska sitkoma aina: komiskais duraciņš uz līdzenas vietas ieplanē ar snuķi zemē, visi apkārt rāda ar pirkstiem un zviedz aizrīdamies. Un tad es prātoju: kas gan ir apkaunojošs tādā muļķīgā nokrišanā. Tobiš muļķīgumā. Vai tizlumā. Tur taču nekā slikta nav, un ja nav slikts, tad nevar būt apkaunojošs. Apkaunojoši ir darīt ļaunas lietas, nevis tizli nomaukties noaijāties uz šnobeļa, vai ne?
link6 registered|register

[Sep. 11th, 2016|06:13 pm]
Vo, vo. Šogad visriņķī skatos ar skumīga kucēntiņa acīm, kas, ja spētu runāt, teiktu: "Mīļie planētas iedzīvotāji un uzraudzītāji, es tikai vēlos nomirt veca un vientuļa, un tapt atrasta jau neatpazīstama; vai tas ir par daudz prasīts? "
linkregister

[Sep. 10th, 2016|06:03 pm]
Visur tas nolāpītais troksnis, pilnīgi visur. Nekur no viņa nevar likties, pilnīgi nekur.
Nenormāli traucē. Ka neko tai troksnī nevar padarīt, ka jāliek kaut kādi ausu aizbāžņi visu laiku un jāmeklē visādi veidi, kā sadzīvot ar to kā ar kādu hronisku slimību. Tā vietā, lai varētu vienkārši normāli dzīvot.
link5 registered|register

[Sep. 9th, 2016|07:30 pm]
Tiešām tikai 23.augustā pēdējo reizi vicots? Tā vien liekas, ka gadu neesmu kustējusies. Dārgo celi, lūdzams, labojies ātrāk; negaidi, līdz pienāks skriešanai mazpiemēroti laikapstākļi, un arī rumpjapstākļi.
linkregister

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]