Sasper velns to zaļo krūzi [entries|archive|friends|userinfo]
Neversettle

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Un vēl viens Manila alert [Jan. 15th, 2017|01:41 pm]
Es vairs neatceros, vai es jau vienreiz stāstīju par skandalējošo kaimiņu, kurš zaga elektrību, un, kad vietējais Filenergo (Meralco) viņu pieķēra, kulpa virsū kunga tantei (šausmīgi minitūrai, toties varen kareivīgai tantītei, ai, tur ar to famīliju bija tāāādi latino seriāli, bet tas ir cits stāsts, un būtu stāstāms citu reizi), ka viņa, maita, viņu esot nostučījusi - vai viņa DIEVA NEMAZ NEBĪSTOTIES?! Tāds viņš tur varens slāja riņķī, baltā vaifbīterā, ar balinātu čupčiku (kad filipīnieši balina matus, viņiem lielākoties tie sanāk tumši dzelteni, rūsgani). Vārdu viņam neaceros, tādēļ dēvēsim viņu par vaifbīteru - par godu baltajam kreklam. Viņam tātad bija ļoti stingrs un kategorisks - Bībelē balstīts - viedoklis par visu un visiem. Tas gan nav nekas neparasts, taču vaifbīters arī mūžam metās dūru cīņās, lai aizstāvētu sava viedokļa godu. Viņš nekādā gadījumā nemetās cīņās tāpēc, ka viņam vienkārši patika kauties, un arī uzmanība, ko ar kautņiem izpelnījās, - jūs ko. Vaifbīteram, kā jau harizmātiskam vīrietim, kurš zina, ko grib, pakaļ vazājās pielūdzēju svīta, kuras viņš arī bieži mēdza iekaustīt. Visas. Protams, publiski, jo viņš apzinājās, ka viņa dūri vada pats taisnais dievs, un dieva varas izpausmes priecas vēsts jāredz un jādzird pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Grūpijas dabūja rilā par visu ko - ja tur gludinot kreklu, iegludinājās kāda rieviņa - veceni momikā aiz matiem uz ielas. Daži čuvaki māja ar galvu: rieva kreklā - tas ir ahujenna pretīgi, bet vai nu vajadzēju uzreiz aiz matiem uz ielas, bet nu tava vecene - tava ziņa, turklāt viņai vārds pārāk garš - vot par to gan vajag aiz matiem uz ielas. Daži gan atļāvās to skandalētāju (Visus.) drusku pakaunināt, bet beigās tomēr nāca pie prāta: skaidrs, ka veceni vajag aiz matiem uz ielas, jo viņa bojā kunga lēnprātīgā jēriņa reputāciju, un līdz ar to viņa mūžam miermīlīgās attiecības ar kvartāla čuvakiem. Karoče, parasta centrāltirgus geto sadzīve - nekas eksotisks vai austrumnieciski vai citādi savādi kulturāls.
link1registered|register

Īsi par spiritu ekstenšeniem, sviests alert [Jan. 12th, 2017|06:45 am]
Šo iespiedīšu Pilnajā kladē, jo Manila alert, un jo Svarīgi alert.

Sensenos laikos (jo es tur sabiju ļoti ilgi) Manilā man bija papagailītis Yannie, kuru es šausmīgi mīlēju, un kurš šausmīgi mīlēja mani, un kuram kungs bija samācījis svilpot 1.Filipīnu himnu putniņš to regulāri svilpoja ar visām lažām) - tā mums ar kungu bija viena no menģēšanās theme song (jo mēs tikai truli nodarbojāmies ar sievietes cieņu pazemojošu seksu, un vairāk neko citu kopā nedarījām), 2.Hrestomātisko divdaļīgo svilpienu, ar kādu čaļi atzinīgi nosvilpjas, uzslavējot beibes pakaļu, ķip wow looking good, un ar to svilpienu Yannie mani ik rītu sagaidīja, kad samiegojusies tuntulēju lejā wow looking good (zinu, cik šausmīgi nefeministiski un derogatorīgi no kunga puses bija kaut ko tik sievietes godu un cieņu aizskarošu samācīt putnam; labi, ka Latvijā ir vīrieši, kas spēj tādai pazemotai sievietei atdot pašcieņu).

Yannie saslima, es izmisīgi meklēju, kā viņu izārstēt - apzvanīju veterinārklīnikas un ko tik vēl ne, bet neviens tādu prastu zvirbuli kā kokatīli Filipīnās neņēmās ārstēt. Protams, arī izmisīgi gūglēju un apgriezu visus inernetus kājām gaisā.

Un tagad sākas ze puksts (zem kata nelikšu, pati katos neeju, un tāpēc nelikšu). Uzdūros kādam putniņturētāju forumam, kur viena lēdija gari, izjusti un poētiski žēlojās par savu kanārijputniņu. Viņš briesmīgi slimojot. Viņa lapu lapām uzskaitīja, ko tik visu viņa putniņa labā nedarot, kā tik par viņu nerūpējoties (darbību, režīma un medikamentu uzskaitījums un apraksts bija vienkārši pizģec), šis it kā bišku atlabstot, bet tad atkal saslimst, mirst nost un nenomirst. Lasot to sievišķi, es sapratu, ka putniņš ir sava hoomina spiritual extention, es nezinu, kā to glīti pateikt latviski - lai burvju pulciņa dalībnieki varbūt iztulko. Kā suņi, kas vienmēr grib izpatikt savam hoominam, lai cik twisted hoomina vēlmes arī nebūtu. Putniņi acīmredzot ir vēl vairāk sava hoomina disorderu manifestācija. Tā sieviete šausmīgi gribēja rūpēties un ārstēt, un putniņš šo viņas kaislību pastāvīgi piepildīja. Vēlāk arī ieturētais saulstariņpapagailis Sers Henrijs rādīja mani spogulī, bet Rausis, mans suns Rausis vispār lasīja mani un respondēja tā, ka es reizēm viņu izmisīgi ienīdu par spoguļattēlu, ko viņš rāda, bet visbiežāk tomēr tas bija man glaimojošs, jo suņi mīl, suņi tiešām mīl. Rausis nomira negaidīti, manas vainas dēļ, vairāk nekā viena iemesla manas vainas dēļ. Mammai bija vēža recidīvs, es grasījos braukt pie viņas, vispār domāju par repatriāciju (vispirms uzrakstīju reemigrāciju, nodzēsu, bet tad sapratu, ka reemigrācija tomēr ir īstais vārds), bet domāju - kā es tā atstāšu Rausi, bet šis ņēma un atmeta pedāļus: lūdzu, tagad vari braukt. Bet viņš bija tik ļoti cilvēks, kas iesprostots suņa rumpī, un pats to apzinājās un reāli par to besījās ārā, viņš ar mani sarunājās pilniem teikumiem - ghh urmm hghumm grhhumgh - lūdzu, ceru, ka saproti VĀRDS VĀRDĀ, ko es tev tādu briesmīgi advancētu saku (nevis tikai kaut kādu ideju, ķipa, suns gribēt čurāt), komandiere, ja, redzi tak, man nav atbilstoša runas aparāta, un es arī sapratu diezgan vārds vārdā. Arī tās reizes, kad mēs sazinājāmies, es atvainojos, telepātiski. Tas ir kā kad tev pēkšņi galvā ir noformulēta doma, teksts, kas it kā ir organiski tavs, tu to jūti kā savu domu, bet apzinies, ka to neizdomāji tu. Un viņš savā suņa rumpī jutās slikti. Viņš apzinājās, ka ir cilvēks. Starp citu, nekāds ar ne eņģelis vai skolas somas uzticīgi nesējs. Dažkārt prātoju, vai es gribētu sev tādu draugu kā Rausis cilvēka rumpī. Nē, nu, droši vien jau mēs atrastu kopīgu..valodu.

Bet kāpēc tikai dzīvnieciņi var būt hoominu spiritual extentions un vēlmju vai būtības piepildītāji. Šitādai extenšenu būšanai noteikti jāsniedzas tālāk vai ārpus dzīvnieciņiem. Kā Visu durvju pilsētā Sigilā jebkurš īstā brīdī rokā turēts hlams vai nodungota melodija, vai nodomāta doma var atvērt portālus uz citām Forgotten Realms pasaulēm, tā arī mēs varam ar nejaušu domu nejauši atvērt kādu portālu un summonēt kādu būtni, kas tajā brīdī kalpo par tādu pašu extenšenu un būtības piepildītāju. Piemēram, ja cilvēks rod piepildījumu kādu glābjot, tad cilvēkam par ģīpšanu no portāla izkāps kāds kritušais eņģelis un pavedinošā balsī teiks Heloooo vai izsaucāt draiskuli, un tad cilvēks neatņemdamies pūzdams, elsdams un stenēdams to kritušo eņģeli varētu stīvēt aukšā, vai ja cilvēks rod piepildījumu briesmīgās ciešanās, tad no portāla vingri un trenēti izlēks glābējdēmons, sagrābs cilvēku liesmojošās ķetnās, teiks Helooo davai fiksi zīmē acis, tūlīt atiet autobuss, un kā tāds Orfejs Eiridīki aiz matiem vilks ārā no pekles. Un neko citu nedarīs, ever, ne ar to cilvēku vismaz, jo kā tas rūpētieskārās lēdijas putniņš visu laiku tikai slimo, viņš tieši tam cilvēkam ir tikai kaut kāda piepildījuma materializēta manifestācija (no aiz matiem vilkšanas brīvajā laikā viņš var darīt vēl viskauko citu, manifestēties kādam citam kā kaut kāda cita twisted vēlme un to piepildīt, iet uz skolu, ucināt bērnus utt). Tie, kas ierodas caur portāliem, nenāk risināt mūsu problēmas, nenāk darīt mūs laimīgus; viņi nāk mūs piepildīt, un cilvēkus nereti piepilda tas, kas viņus nedara laimīgus. Ziniet to sajūtu, kad pabeidz kādu darbu vai projektu, ir piepildījums, bet laimes nav, jo domā bļē kādu sūdu es uztaisīju, varēja taču tā, un tā, un to citādāk, un šito, viss, es gribu mirt. Mirt, ievērojiet, nevis nomirt, un atveras portāls, un izkāpj smaidīgs sārtvaidzīgs rūķītis, kas nekavējoties gatavs piepildīt tavu vēlmi mirt bet nenomirt tagad uz vietas un mūžīgi mūžos āmen.
link5 registered|register

[Dec. 2nd, 2016|10:24 pm]
Vispār jau es esmu diezgan pinkšķe, bet ir kaut kādi periodi, kad jūt, ka pienācis laiks noliet, bet asaras ārā nenāk. Vajadzētu paskatīties kādu filmu vai multeni, bet slinkums, un laikam drusku jāveic strādāšanai līdzīgas darbības.

Un tad es iedomājos, ka no prieka vai saviļņojuma dzīvē esmu raudājusi tikai divas reizes. Pirmā bija pamatskolā, kad klavieru eksāmenā, kuram galīgi nebiju gatava, izvilku biļeti ar vienīgo gammu, kuru puslīdz biju patrenējusies. Un otrā reize bija tad, kad Sers Džons Pīls pa radio BBC spēlēja manu grupu. Mūs, kā vēlāk ķiķinājām, iesildīja viena no manām mīļākajām supergrupām Pavement, un tad Pīls uzlika mūs, es sastingusi kā koka dieviņš sēdēju un klausījos, un nez kāpēc man pār vaigiem ritēja asaras. Dziesmas beigās jau biju galīgi nopuņķojusies.
link1registered|register

[Dec. 1st, 2016|10:28 pm]
Ja gadījumā tas vēl visiem nav skaidrs vai kāds, nedodies, ir aizmirsis, atgādinu, ka man nācās pirms 10 gadiem doties trimdā uz Filipīnām, jo šeit es nevienam tāda nesmuka un stulba nepatiku un nebija arī ne mazākās cerības iepatikties kādam, kaut vispēdējākajam, urļikam. Taču izrādījos parāk nesmuka un pārāk stulba nepraša pat trešās pasaules primātijai, tāpēc nācās vilkties atpakaļ šurp turpināt savu nožēlojamo eksistenci un bojāt ainavu daiļiem'n'gudriem cilvēkiem. Kaisu pelnus uz galvas par to un visu pārējo un tā tālāk, ak, piedodiet jele.
link

[Dec. 1st, 2016|09:30 pm]
Rītdiena nevar pienākt drīz pietiekami.
link15 registered|register

Nākamības kultūrvēsturniekiem [Dec. 1st, 2016|12:42 am]
"Es uztaisīšu dzenošās apakšas, bet tu piedzeries!"
linkregister

[Nov. 29th, 2016|11:28 pm]
Dažkārt redzu sapni, kas it kā mēdz atkārtoties. Sižets ikreiz atšķiras, taču pamatmotīvs paliek tas pats. Es kāpju augšup. Tādā kā Ģedimina pilskalnā kopā ar Eļektroņiku&draugiem; kaut kādā tornī kopā ar princi; kaut kādā zaļā pakalnā kopā ar reāliem drugāniem utt. Kāpju ilgi, taču kāpšanu vispār nemana, jo ir foršs tusiņš. Tad pakalna/torņa/vaikānutur augšā man aiz kaut kā aizķeras kāja, es klūpu un ilgi, ilgi ripoju lejā. Kad esmu noripojusi lejā, lēnām piesvempjos kājās, skatos augšup uz torņa/kalna/vaikānutur galu, kas pēkšņi liekas šausmīgi augsts un tāls, un vienkārši zinu, ka es vairs nemūžam nespēšu tur vēlreiz uzrausties. Tāda pilnīgi sagrauta un sašļukusi arī pamostos.

Nesaprotu, kāpēc tajos sapņos man nekad nav ienācis prātā pēc noripošanas lejā un palūrēšanas augšup vienkārši paraustīt plecus un iet kaut citur - uz mežu vai pļavu, vai pilsētu - kaut kur, kur nekur augšā nav jākāpj.
link2 registered|register

[Nov. 28th, 2016|10:11 pm]
Viņš tik naivi plikšķina ačteles un smaida, un man to visstulbāko stulbeni pasaulē gribas nožņaugt nožņaugt NOŽŅAUGT un piedzerties līdz bezsamaņai, bet es vienkārši aiziešu gulēt, un vis.
link1registered|register

[Nov. 28th, 2016|06:56 am]
Cik ilgi manas aktivitātes kampaņas parasti ilgst? Mans attenšen spans. Ir diezgan īsiņš.
linkregister

[Nov. 27th, 2016|11:52 pm]
Vakara prieks pa TV: Trio "Ze Žoržs".


Vispār TV manā dzīvē ienāk kā svētki. Vai ciemiņi.
linkregister

[Nov. 27th, 2016|04:37 pm]
Tā kā "Dagdas radi". Bērnībā bija dražejas "Dagda" - man garšoja, tādas saldskābas, un man baigi patika nofiks - likās tāds futūristisks. Un, protams, pats nosaukums. Nezināju, ka Dagda ir apdzīvotas vietas Latvijā nosaukums, nezināju, ka vispār ir tāds vārds. Ļoti foršs vārds.
link3 registered|register

[Nov. 27th, 2016|04:21 am]
Pēdējos desmit gadus ap šo laiku vienmēr Manilā devos uz National Book Store meditēt pie pastkaršu stenda - domāju par tuviniekiem un draugiem, izvēlējos katram pastkartes, centos atcerēties, vai izvēlētās jau neesmu aizsūtījusi iepriekšējos gados. Šodien tieši tāpat meditēju pie pastkaršu stenda Rīgā. Uz pastu arī paspēju pēdējā minūtē. Nu, visu nepaspēju. Pēdējos novēlējumus Manilas radiem (cik jocīgi skan - "Manilas radi") uz kartiņām dabūju švīkāt, stāvot ārā uz ielas pie pastkastes.
linkregister

#HarejaOkeanovna [Nov. 26th, 2016|02:38 pm]
Šķidro slāpekli jau mēģinājām, kosmosā arī tevi aizlidinājām, un atkal tavs tētis sūta tevi šurpām. Nu, traki, nu.
linkregister

Kauna nācija [Nov. 24th, 2016|05:32 pm]
Kad kaunu dalīja, mēs ui kā bijām mājās (un tāpēc dabūjām arī 100 miljoniem filipīniešu paredzēto kaunu, kuri mājām ij tuvumā nebija, kad kaunu dalīja). Bet noteikti nepareizajā istabā, un tāpēc to dabūjām nepietiekami. Citi tobiš dabūja nepietiekami; es gan vienmēr esmu visās pareizajās istabās, pareizajās vietās, pareizajos laikos, un es gan, atšķirībā no jums visiem, kaunu (kauna?) protos.
linkregister

[Nov. 24th, 2016|12:53 am]
Drīz laikam nākšot ārā vēl viena Pelēča nokrāsu filma. Pirmo es ilgi nevarēju saņemties noskatīties, bet vajadzēja tomēr zināt, par ko tieši protestēt, un tad vienreiz ieķēru pamatīgu mēriņu, saņēmos, un noskatījos tās šausmas. Grūti aptvert, ka kāds tiešām domā, ka vardarbība ir kaut kas foršs, seksīgs un pievilcīgs, un ka sievietes tā vien stāv rindā pēc tēviņiem, kas viņām ar nolūku dara pāri.
link3 registered|register

[Nov. 23rd, 2016|06:19 am]
Viena no maniem diviem favorītākajiem Mass Effect 2 saidkikiem (pirmais ir Mordins, kurš turpina manu iecienītāko muldoņu Jan Jansen no Baldur's Gate 2 un Grobnar no Neverwinter Nights 2 līniju) geimera profilā katrs vārds mirdz kā dārgakmens.

Leģiks ir tāds mīļumiņš. Jo īpaši tad, kad Šepards viņiem prasa, kādēļ viņi caurumu savā korpusā aizlāpījuši ar Šeparda vecā N7 kombinzona fragmentu, un Leģiks tik ņurd vienā ņurdēšanā: "No data available."
linkregister

[Nov. 23rd, 2016|05:03 am]
Vai varbūt tas ir viens no tiem gaismas bruņiniekiem, kas pauž taisnīgu sašutumu par latvju tautumeitām, kas pinas ar trešās pasaules tumsnējiem pilsoņiem. Tādi bāleli ir pa pilno arī starp visādi citādi saprātīgiem cilvēkiem, manu bīefefu ieskaitot - viņu man pirms pāris gadiem pēc teju 20 gadu bestfrendforeverošanas nācās rīllaifā atfrendot tieši šāda sašutuma un, galvenais, veida, kādā viņš izvēlējās to paust, dēļ. Tagad gan esam refrendojušies, viss čiki, Kuba atjauno diplomātiskās attiecības ar G7.
linkregister

[Nov. 22nd, 2016|07:07 pm]
Pa TV ziņo prieka vēsti: ir nomiris kāds jauns, vesels cilvēks ar labām, transplantēšanai derīgām aknām.
link5 registered|register

[Nov. 22nd, 2016|06:20 pm]
Cien. daļēji slepenais nelabvēli! No kurienes tāda ieinteresētība manā dzīvē? Vai mēs esam kādreiz tikušies irlā? Sarunājušies? Kāpēc tu mani pusgadu no vietas nerro no sava slēpņa, izsmej mani un pat neatklāj, kas tu esi, kāpēc seko manas dzīves visnotaļ garlaicīgajām norisēm, un ko tu no manis gribi? Protams, ka es dīdos un nevaru rast mieru, līdz nebūšu noskaidrojusi kaut vai pašu minimumu; protams, ka es visu laiku cenšos izskaitļot tavu identitāti un nolūkus; protams, ka es nevaru normāli funkcionēt, dzīvot un strādāt, ja man visu laiku ir pamatota sajūta, ka mani novēro, blenž uz pirkstiem, un protams, ka es visnotaļ nervozi centīšos nočekot, kas atkal no manas dzīves sīkajām norisēm un no mana izskata ir novērots un izņirgts vai, ja paveicas, tikai nokomentēts. Es saprotu: ir cilvēki - virinātāju tips - kas pavelkas un uzbudinās no citu cilvēku biedēšanas un manipulēšanas. Bet kāpēc es? Man taču nav nekā interesanta, ko piedāvāt realitātes šovu skatītājiem; manā dzīvē nekas interesants nenotiek. Atšujies! Bet pirms tam pasaki, kas tu esi, un kā (ja) mēs esam pazīstami - kur un kā es tev esmu neviļus nodarījusi pāri vai sadusmojusi.
link27 registered|register

Solarčiks [Nov. 22nd, 2016|12:56 pm]
Kā es savu daiļo, maigo Hareju Okeanovnu varēju noturēt par kaut kāda pašnāvnieka resno, baskājaino nēģerieti. Kāds aklums, kāda nevērība, kāds kauns!
linkregister

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]