Sasper velns to zaļo krūzi [entries|archive|friends|userinfo]
Neversettle

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jun. 8th, 2017|01:55 pm]
Draudzene (psihoterapeite, ja kas) no zila gaisa iepidžina mesendžerī jautājumu: "Tu esi stipra?"

Kasu pauri, domāju, ko lai tādu motiveišenposterīgu ar saulrietu fonā atbild, beigās uzrakstu garu, plašu un izsmeļošu: "E?"

Izrādās, braukšot ceļojumā; vajagot kādu, kas sunīti (krietna teļa izmērā un divu teļu vilktspējā) tikām pastaidzina.
link1registered|register

[Jun. 7th, 2017|11:18 am]
Izrādās, Getliņu izgāztuve atrodas Kaudzīšu ielā.

Cik mīļiņi. Mēsliņu kaudzītes.

*o*

(un jau ceturto reizi pēc kārtas mana roka spītīgi raksta "izgāstuve")
link3 registered|register

[May. 22nd, 2017|11:28 pm]
ko es šodien redzēju mežā:

ezi

(būs laikam jāievieš atsevišķa apakšrubrika trīsburtīgajam vaildlaifam. visvienkāršāk tur būs reģistrēt nepazīstamus vaildlaifa pārstāvjus)
linkregister

ko es šodien redzēju mežā [May. 18th, 2017|11:26 pm]
odu
link1registered|register

[May. 14th, 2017|11:58 pm]
Ko es šodien neredzēju mežā:

skrējējus
link3 registered|register

[May. 11th, 2017|10:00 pm]
Paziņai saslima dēliņš. Viņa pārdeva māju mazpilsētā, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu doties uz ārzemēm ārstēt bērnu, un ar visu ģimeni (dzīvesbiedru un trijiem bērniem, nemaz nerunājot par suni) apmetās mātes dzīvoklī Rīgā. Bet suns, tātad. Sune. Pusvilks-puslabradors jeb milzīgs, pēc izskata tīrs labradors, pēc rakstura gan tikai daļēji labradors. Drusku mežonīga - radusi brīvi dzīvoties pa saviem laukiem -, tagad iesprostota varbūt ne gluži blokmājas dzīvoklī, bet tomēr gana stresainos apstākļos un burzmā, turklāt teritorija jādala ar saimnieces māsas labradoru, kurai te ir mājas. Dzīvodamās pa Ventspili, dīcu tētim, lai ļauj man ņemt sunīti - kaut uz laiku. Suns tad varētu kopā ar mani ik pārdienas vicot 10km pa Ventspils mežu un turklāt peldēties jūrā - labradors tak - ar pusķepām - puspleznām. Visādi izdomājos, kā mēs ar sunīti viena otrai būtu uz laiku piešķirtas dakteres-klaunes, kā viņa droši vien briesmīgi skumtu pēc savējiem, kā es ar viņu neko daudz necackātos, bet vienkārši nodrošinātu viņai kārtīgu izskraidīšanos un veselīgu nogurumu, lai tik ļoti neskumst. Sunīti tētis man tomēr neļāva ņemt, un labi, ka tā, jo es drīz atkal nobraucu Rīgā.

Pirms dažām dienām sunci satiku. Biju uz brīdi ieskrējusi pie viņas ģimenes. Madara brīdināja, ka Pika man briesmīgi lekšot virsū, viscaur mani nospalvošot un ko tik vēl ne. Taču sunce rātni pietecēja man klāt un maigi un uzmanīgi ielika man klēpī snuķi - nu, tieši kā mans Rausis. Un skatījās uz mani tik sirdi plosoši bēdīgi - neviens bērnunama bērniņš tik izmisīgi un skumji nelūgtos, lai ņemu viņu līdzi, lai vedu viņu prom no šiem šausmīgajiem, ļaunajiem ļaudīm, no šīs drausmīgās, neviesmīlīgās vietas. Sivēns tāds. Tiešām daktere klaune.
linkregister

[May. 11th, 2017|09:11 pm]
Pirmo gada ceturksni pavadīju Ventspilī. Tur laikpalaikam vakaros, kad jau bija tumšs, gāju patirināties uz Piejūras parka brīvdabas vingrošanas uzpariktēm un pēc tam aizstaigāju līdz lielūdenim - parasti pludmalē vēlos vakaros bija smukas, visnotaļ dramatiskas debesis ar visu oriončiku, vējš, nu, kā jau ziemā un agrā pavasarī pie jūras. Reiz vienvakar jūras krastā man blakus no tumsas iznira suns. Viens pats. Skrienot garām, neapstājoties uzsauca man steidzīgu, draudzīgu čvau!, un tāpat nekavējoties pazuda tumsā.

Apmēram tā es ar sevi vienojos attiekties pret to svešo bezformīgo apziņas miglas kunkuli, kas ieskvotojis manā telpā. Kā pret to steidzīgo suni, kurš garāmskrienot uzsauc man včau!, un dodas tālāk savās darīšanās. Lai jau dzīvojas savā nodabā.
linkregister

[May. 1st, 2017|11:27 pm]
Padomju laikā reliģija un reliģiozitāte sabiedrības acīs bija vienlīdzīgās pozīcijās ar pārējām šizofrēnijas izpausmēm. Tagad, brīvā un tolerantā (lol) sabiedrībā, esam pateikuši A un atklāti ticam / vairāk vai mazāk miermīlīgi ļaujam ticēt vieniem pasaku tēliem - dieviem un praviešiem, enģeļiem un svētajiem ar legāliem - dieva dāvātiem -superpoweriem, bet aizvien nespējam pateikt B un turpinām marginalizēt un stigmatizēt ticēšanu citiem pasaku tēliem - elfiem, rūķiem, aizkapa gariem, vampīriem, citplanētiešiem, lidojošajiem šķīvīšiem un nelegāliem superpoweriem.
linkregister

[May. 1st, 2017|04:28 pm]
Šodien beidzot zvaigznes bija laimīgi sastājušās tā, ka man pietrūka attaisnojumu neizvilkties no mājas un neskriet krosu. Vai vismaz, kā pavisam drīz noskaidrojās, nemēģināt. Pēc potītes un ahilleja cīpslas traumas tik vien kā nepilna mēneša neskriešanas teju ģībdama un izmisīgi tverot pēc gaisa tā, it kā būtu atsākusi smēķēt, nožēlojami klumpačoju pirmos pāris kilometrus. Tikko sākusi "skriet", jau pēdējiem spēkiem, pa smiltīm pērdamās, uzsvempos kaut kāda visaugstākā paugura galā, bet tur sēdēja kāds nīgrs kungs - aptuveni 35 gadus vecs jauneklis ar alus bundžu rokā un neizsakāmi dziļām ciešanām un riebumu sejā. Viņa sejas izteiksme, paskatoties uz mani, neizmainījās - tā palika tik pat riebuma pilna. "Kārtējā izmisīgā sārtvaidze, kas gan jau, mājās atskrējusi, aprīs sauju kaltētu godži ogu un feisbukā nošēros kaut kādu pozitīvo domāšanu veicinošu sūdu ar dalailamas citātu uz zosu kāša attēla fona," viņš gan jau nodomāja un turpināja gremdēties pasaules, sevis un varbūt vēl kādas konkrētas personas nīšanā. Tikmēr es turpināju pati savu mentālo un nu jau arī fizisko agoniju un par kungu ar alus bundžu rociņā momentā aizmirsu. Vēlāk vēlreiz uzklumpačojusi tā paša paugura galā, atradu puiškānu sēžam tieši tāpat - ar to/tādu pašu alus bundžu rokā un ar to pašu riebuma pilno sejas izteiksmi, kas vēlreiz paskatoties uz mani, atkal neizmainījās ne par mata tiesu. Bet tad es jau vairs vismaz mentāli nemiru, jo pa ceļam biju satikusi gulbi - žilbinoši baltu un lielīgu gulbi, kas cēli piepeldēja pie manis un visžēlīgi ļāva man viņam iedot kaut ko garšīgu. Nekā garšīga man nebija, tāpēc gulbis demonstratīvi stūķēja knābi ar trešdaļu garā kakla brūnajā, rāvainajā ūdenī, un izvilka to ārā tikpat spoži baltu. Pēc brīža atkārtoti uzsvempusies pakalniņā, kura galā torčīja riebuma pilnais jauneklis, un, saskatījusies ar viņu, tomēr sevi pārliecināju, ka nevajag uzprasīties uz potītes traumas padziļināšanos, un tad muku bodītē un pirku biezpienu, avokado un banānu pusdienu tiesai rīt darbā. Tad vēlreiz iedomājos par džeku ar alus bundžu rociņā kalna galā, un nopirku vienu bundžu arī sev. Ko es te kuļos un peros, un agonēju, tverot pēc gaisa, ja es varu tāpat turpināt agonēt kā agonējusi, mierīgi sēžot ar aliņu rociņā - kā tas viedais puisis kalna galā - lūk, ir tas kalns, lūk, sēdi tu, kaut es tā sēdēt varētu, turklāt bija viens un bija brīva diena. Vēlāk iedomājos ka vajadzēja ņemt nevis vienu, bet vismaz divas bundžas, un tuntulēt nevis uz dzīvokli, bet trešoreiz uz to kalngalu pie kunga ar riebuma pilno sejas izteiksmi, iedot vienu bundžu viņam, attaisīt otru sev, un teikt viņam: "Nu, kas ira? Stāsti!"
link5 registered|register

[Feb. 2nd, 2017|04:37 am]
Ko viedtelefonu laikmetā saka frāzes "nolikt klausuli" vietā?
link3 registered|register

Un vēl viens Manila alert [Jan. 15th, 2017|01:41 pm]
Es vairs neatceros, vai es jau vienreiz stāstīju par skandalējošo kaimiņu, kurš zaga elektrību, un, kad vietējais Filenergo (Meralco) viņu pieķēra, kulpa virsū kunga tantei (šausmīgi minitūrai, toties varen kareivīgai tantītei, ai, tur ar to famīliju bija tāāādi latino seriāli, bet tas ir cits stāsts, un būtu stāstāms citu reizi), ka viņa, maita, viņu esot nostučījusi - vai viņa DIEVA NEMAZ NEBĪSTOTIES?! Tāds viņš tur varens slāja riņķī, baltā vaifbīterā, ar balinātu čupčiku (kad filipīnieši balina matus, viņiem lielākoties tie sanāk tumši dzelteni, rūsgani). Vārdu viņam neaceros, tādēļ dēvēsim viņu par vaifbīteru - par godu baltajam kreklam. Viņam tātad bija ļoti stingrs un kategorisks - Bībelē balstīts - viedoklis par visu un visiem. Tas gan nav nekas neparasts, taču vaifbīters arī mūžam metās dūru cīņās, lai aizstāvētu sava viedokļa godu. Viņš nekādā gadījumā nemetās cīņās tāpēc, ka viņam vienkārši patika kauties, un arī uzmanība, ko ar kautņiem izpelnījās, - jūs ko. Vaifbīteram, kā jau harizmātiskam vīrietim, kurš zina, ko grib, pakaļ vazājās pielūdzēju svīta, kuras viņš arī bieži mēdza iekaustīt. Visas. Protams, publiski, jo viņš apzinājās, ka viņa dūri vada pats taisnais dievs, un dieva varas izpausmes priecas vēsts jāredz un jādzird pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Grūpijas dabūja rilā par visu ko - ja tur gludinot kreklu, iegludinājās kāda rieviņa - veceni momikā aiz matiem uz ielas. Daži čuvaki māja ar galvu: rieva kreklā - tas ir ahujenna pretīgi, bet vai nu vajadzēju uzreiz aiz matiem uz ielas, bet nu tava vecene - tava ziņa, turklāt viņai vārds pārāk garš - vot par to gan vajag aiz matiem uz ielas. Daži gan atļāvās to skandalētāju (Visus.) drusku pakaunināt, bet beigās tomēr nāca pie prāta: skaidrs, ka veceni vajag aiz matiem uz ielas, jo viņa bojā kunga lēnprātīgā jēriņa reputāciju, un līdz ar to viņa mūžam miermīlīgās attiecības ar kvartāla čuvakiem. Karoče, parasta centrāltirgus geto sadzīve - nekas eksotisks vai austrumnieciski vai citādi savādi kulturāls.
link1registered|register

Īsi par spiritu ekstenšeniem, sviests alert [Jan. 12th, 2017|06:45 am]
Šo iespiedīšu Pilnajā kladē, jo Manila alert, un jo Svarīgi alert.

Sensenos laikos (jo es tur sabiju ļoti ilgi) Manilā man bija papagailītis Yannie, kuru es šausmīgi mīlēju, un kurš šausmīgi mīlēja mani, un kuram kungs bija samācījis svilpot 1.Filipīnu himnu putniņš to regulāri svilpoja ar visām lažām) - tā mums ar kungu bija viena no menģēšanās theme song (jo mēs tikai truli nodarbojāmies ar sievietes cieņu pazemojošu seksu, un vairāk neko citu kopā nedarījām), 2.Hrestomātisko divdaļīgo svilpienu, ar kādu čaļi atzinīgi nosvilpjas, uzslavējot beibes pakaļu, ķip wow looking good, un ar to svilpienu Yannie mani ik rītu sagaidīja, kad samiegojusies tuntulēju lejā wow looking good (zinu, cik šausmīgi nefeministiski un derogatorīgi no kunga puses bija kaut ko tik sievietes godu un cieņu aizskarošu samācīt putnam; labi, ka Latvijā ir vīrieši, kas spēj tādai pazemotai sievietei atdot pašcieņu).

Yannie saslima, es izmisīgi meklēju, kā viņu izārstēt - apzvanīju veterinārklīnikas un ko tik vēl ne, bet neviens tādu prastu zvirbuli kā kokatīli Filipīnās neņēmās ārstēt. Protams, arī izmisīgi gūglēju un apgriezu visus inernetus kājām gaisā.

Un tagad sākas ze puksts (zem kata nelikšu, pati katos neeju, un tāpēc nelikšu). Uzdūros kādam putniņturētāju forumam, kur viena lēdija gari, izjusti un poētiski žēlojās par savu kanārijputniņu. Viņš briesmīgi slimojot. Viņa lapu lapām uzskaitīja, ko tik visu viņa putniņa labā nedarot, kā tik par viņu nerūpējoties (darbību, režīma un medikamentu uzskaitījums un apraksts bija vienkārši pizģec), šis it kā bišku atlabstot, bet tad atkal saslimst, mirst nost un nenomirst. Lasot to sievišķi, es sapratu, ka putniņš ir sava hoomina spiritual extention, es nezinu, kā to glīti pateikt latviski - lai burvju pulciņa dalībnieki varbūt iztulko. Kā suņi, kas vienmēr grib izpatikt savam hoominam, lai cik twisted hoomina vēlmes arī nebūtu. Putniņi acīmredzot ir vēl vairāk sava hoomina disorderu manifestācija. Tā sieviete šausmīgi gribēja rūpēties un ārstēt, un putniņš šo viņas kaislību pastāvīgi piepildīja. Vēlāk arī ieturētais saulstariņpapagailis Sers Henrijs rādīja mani spogulī, bet Rausis, mans suns Rausis vispār lasīja mani un respondēja tā, ka es reizēm viņu izmisīgi ienīdu par spoguļattēlu, ko viņš rāda, bet visbiežāk tomēr tas bija man glaimojošs, jo suņi mīl, suņi tiešām mīl. Rausis nomira negaidīti, manas vainas dēļ, vairāk nekā viena iemesla manas vainas dēļ. Mammai bija vēža recidīvs, es grasījos braukt pie viņas, vispār domāju par repatriāciju (vispirms uzrakstīju reemigrāciju, nodzēsu, bet tad sapratu, ka reemigrācija tomēr ir īstais vārds), bet domāju - kā es tā atstāšu Rausi, bet šis ņēma un atmeta pedāļus: lūdzu, tagad vari braukt. Bet viņš bija tik ļoti cilvēks, kas iesprostots suņa rumpī, un pats to apzinājās un reāli par to besījās ārā, viņš ar mani sarunājās pilniem teikumiem - ghh urmm hghumm grhhumgh - lūdzu, ceru, ka saproti VĀRDS VĀRDĀ, ko es tev tādu briesmīgi advancētu saku (nevis tikai kaut kādu ideju, ķipa, suns gribēt čurāt), komandiere, ja, redzi tak, man nav atbilstoša runas aparāta, un es arī sapratu diezgan vārds vārdā. Arī tās reizes, kad mēs sazinājāmies, es atvainojos, telepātiski. Tas ir kā kad tev pēkšņi galvā ir noformulēta doma, teksts, kas it kā ir organiski tavs, tu to jūti kā savu domu, bet apzinies, ka to neizdomāji tu. Un viņš savā suņa rumpī jutās slikti. Viņš apzinājās, ka ir cilvēks. Starp citu, nekāds ar ne eņģelis vai skolas somas uzticīgi nesējs. Dažkārt prātoju, vai es gribētu sev tādu draugu kā Rausis cilvēka rumpī. Nē, nu, droši vien jau mēs atrastu kopīgu..valodu.

Bet kāpēc tikai dzīvnieciņi var būt hoominu spiritual extentions un vēlmju vai būtības piepildītāji. Šitādai extenšenu būšanai noteikti jāsniedzas tālāk vai ārpus dzīvnieciņiem. Kā Visu durvju pilsētā Sigilā jebkurš īstā brīdī rokā turēts hlams vai nodungota melodija, vai nodomāta doma var atvērt portālus uz citām Forgotten Realms pasaulēm, tā arī mēs varam ar nejaušu domu nejauši atvērt kādu portālu un summonēt kādu būtni, kas tajā brīdī kalpo par tādu pašu extenšenu un būtības piepildītāju. Piemēram, ja cilvēks rod piepildījumu kādu glābjot, tad cilvēkam par ģīpšanu no portāla izkāps kāds kritušais eņģelis un pavedinošā balsī teiks Heloooo vai izsaucāt draiskuli, un tad cilvēks neatņemdamies pūzdams, elsdams un stenēdams to kritušo eņģeli varētu stīvēt aukšā, vai ja cilvēks rod piepildījumu briesmīgās ciešanās, tad no portāla vingri un trenēti izlēks glābējdēmons, sagrābs cilvēku liesmojošās ķetnās, teiks Helooo davai fiksi zīmē acis, tūlīt atiet autobuss, un kā tāds Orfejs Eiridīki aiz matiem vilks ārā no pekles. Un neko citu nedarīs, ever, ne ar to cilvēku vismaz, jo kā tas rūpētieskārās lēdijas putniņš visu laiku tikai slimo, viņš tieši tam cilvēkam ir tikai kaut kāda piepildījuma materializēta manifestācija (no aiz matiem vilkšanas brīvajā laikā viņš var darīt vēl viskauko citu, manifestēties kādam citam kā kaut kāda cita twisted vēlme un to piepildīt, iet uz skolu, ucināt bērnus utt). Tie, kas ierodas caur portāliem, nenāk risināt mūsu problēmas, nenāk darīt mūs laimīgus; viņi nāk mūs piepildīt, un cilvēkus nereti piepilda tas, kas viņus nedara laimīgus. Ziniet to sajūtu, kad pabeidz kādu darbu vai projektu, ir piepildījums, bet laimes nav, jo domā bļē kādu sūdu es uztaisīju, varēja taču tā, un tā, un to citādāk, un šito, viss, es gribu mirt. Mirt, ievērojiet, nevis nomirt, un atveras portāls, un izkāpj smaidīgs sārtvaidzīgs rūķītis, kas nekavējoties gatavs piepildīt tavu vēlmi mirt bet nenomirt tagad uz vietas un mūžīgi mūžos āmen.
link5 registered|register

[Dec. 2nd, 2016|10:24 pm]
Vispār jau es esmu diezgan pinkšķe, bet ir kaut kādi periodi, kad jūt, ka pienācis laiks noliet, bet asaras ārā nenāk. Vajadzētu paskatīties kādu filmu vai multeni, bet slinkums, un laikam drusku jāveic strādāšanai līdzīgas darbības.

Un tad es iedomājos, ka no prieka vai saviļņojuma dzīvē esmu raudājusi tikai divas reizes. Pirmā bija pamatskolā, kad klavieru eksāmenā, kuram galīgi nebiju gatava, izvilku biļeti ar vienīgo gammu, kuru puslīdz biju patrenējusies. Un otrā reize bija tad, kad Sers Džons Pīls pa radio BBC spēlēja manu grupu. Mūs, kā vēlāk ķiķinājām, iesildīja viena no manām mīļākajām supergrupām Pavement, un tad Pīls uzlika mūs, es sastingusi kā koka dieviņš sēdēju un klausījos, un nez kāpēc man pār vaigiem ritēja asaras. Dziesmas beigās jau biju galīgi nopuņķojusies.
link1registered|register

[Dec. 1st, 2016|10:28 pm]
Ja gadījumā tas vēl visiem nav skaidrs vai kāds, nedodies, ir aizmirsis, atgādinu, ka man nācās pirms 10 gadiem doties trimdā uz Filipīnām, jo šeit es nevienam tāda nesmuka un stulba nepatiku un nebija arī ne mazākās cerības iepatikties kādam, kaut vispēdējākajam, urļikam. Taču izrādījos parāk nesmuka un pārāk stulba nepraša pat trešās pasaules primātijai, tāpēc nācās vilkties atpakaļ šurp turpināt savu nožēlojamo eksistenci un bojāt ainavu daiļiem'n'gudriem cilvēkiem. Kaisu pelnus uz galvas par to un visu pārējo un tā tālāk, ak, piedodiet jele.
link

[Dec. 1st, 2016|09:30 pm]
Rītdiena nevar pienākt drīz pietiekami.
link15 registered|register

Nākamības kultūrvēsturniekiem [Dec. 1st, 2016|12:42 am]
"Es uztaisīšu dzenošās apakšas, bet tu piedzeries!"
linkregister

[Nov. 29th, 2016|11:28 pm]
Dažkārt redzu sapni, kas it kā mēdz atkārtoties. Sižets ikreiz atšķiras, taču pamatmotīvs paliek tas pats. Es kāpju augšup. Tādā kā Ģedimina pilskalnā kopā ar Eļektroņiku&draugiem; kaut kādā tornī kopā ar princi; kaut kādā zaļā pakalnā kopā ar reāliem drugāniem utt. Kāpju ilgi, taču kāpšanu vispār nemana, jo ir foršs tusiņš. Tad pakalna/torņa/vaikānutur augšā man aiz kaut kā aizķeras kāja, es klūpu un ilgi, ilgi ripoju lejā. Kad esmu noripojusi lejā, lēnām piesvempjos kājās, skatos augšup uz torņa/kalna/vaikānutur galu, kas pēkšņi liekas šausmīgi augsts un tāls, un vienkārši zinu, ka es vairs nemūžam nespēšu tur vēlreiz uzrausties. Tāda pilnīgi sagrauta un sašļukusi arī pamostos.

Nesaprotu, kāpēc tajos sapņos man nekad nav ienācis prātā pēc noripošanas lejā un palūrēšanas augšup vienkārši paraustīt plecus un iet kaut citur - uz mežu vai pļavu, vai pilsētu - kaut kur, kur nekur augšā nav jākāpj.
link2 registered|register

[Nov. 28th, 2016|10:11 pm]
Viņš tik naivi plikšķina ačteles un smaida, un man to visstulbāko stulbeni pasaulē gribas nožņaugt nožņaugt NOŽŅAUGT un piedzerties līdz bezsamaņai, bet es vienkārši aiziešu gulēt, un vis.
link1registered|register

[Nov. 28th, 2016|06:56 am]
Cik ilgi manas aktivitātes kampaņas parasti ilgst? Mans attenšen spans. Ir diezgan īsiņš.
linkregister

[Nov. 27th, 2016|11:52 pm]
Vakara prieks pa TV: Trio "Ze Žoržs".


Vispār TV manā dzīvē ienāk kā svētki. Vai ciemiņi.
linkregister

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]