Pīpējot iešāvās prātā manuprāt smieklīgs kāzuss. Kad vēsturiski redzam latviešu valodas uzplaukumu? Nu ja mēs zīmētu līkni pa gadiem? Šķiet, ka tikai laikos, kad pastāvējusi šai zemītē trīs/divvalodība:
- Cara laikos te lietoja trīs valodas, un tieši šai laikā izveidojās latviešu literārā valoda, radās latviešu literatūras pamats un zelta fonds: Valdemārs, Barons, Aspazija, Rainis, Kaudzītes, Blaumanis, Veidenbaums.
- Tas turpinājās arī pirmās Republikas pirmajā desmitgadē, kad sadzīvē valdīja trīsvalodība - "Rīga - mazā Parīze", Padegs, Skujiņa, Jaunsudrabiņš, Plūdonis, Eglītis, Čaks u.c.
- Tad nāca Ulamaņa laiki ar vienvalodību un latviešu valoda strauji pagrima: masu subkultūra, milzu dekorācijas, valsts finansējums pareizajai nacionālajai kultūrai, taču rezultātā nekā jauna ne literatūrā, ne dzejā, tikai lētas lubenes (nu tur Lācis, Virza u.tml.).
- Tad nāca padomju laiks, ar latviešu literātu kopoto rakstu blāķiem (ja redzat antikvariātā Raiņa, Vācieša, Ziedoņa vai cita latviešu valodas vārda meistara padomju laikā izdotos kopotos rakstus, iesaku iegādāties, jo skaidrs, ka tos nekad neizdos vēlreiz), koriem un tautas deju kolektīviem katrā ciemā, Heisleru, Vācieti, Ziedoni, Belševicu, Elsbergu, u.c.
- Tagad jau 20 gadus otrās Republikas laiks ar vienvalodību: valoda nonivelējusies līdz saskarsmes līmenim, literatūrā pamatā lubenes (ja kāds ko sakarīgu spēj uzrakstīt, tad palūkojam šim personas kodu - tipisks divvalodības laika produkts), arī sadzīvē latviešu valoda latviešu vidē pagrimst (tepat cibā redzam vairumā ierakstu totāli kroplu valodu, kurai minimāls vārdu krājums, kurš pilns ar anglicismiem, bet "ka" un "kad" putrošana jau ir hrestomātiska, nerunājot par visiem aizskariem, propogandām, toletēm un alkahōliem).
Secinājumi? Secinājumu man nav, tikai piefiksēju vēl vienu farsu, par ko karojošos pavilkt uz zoba. ;)