Nuss, ka pīpējot par ko sasmejies, tad jau sasmejies par domu, nemēģinot no tās veidot hipotēzi.

Bet padomāt par to laikam padomāšu kādreiz, kad būs noskaņojums. Kaut vai (samazinot laika perioda rāmjus un sadalot laika nogriezni divās līdzīgās daļās, lai būtu objektīvāk), kāpēc vērienīgs uzplaukums latviešu kultūrā - tēlotājmākslā, literatūrā, mūzikā, sabiedrībā, - vērojams laikā no 1920. līdz 1930. gadam. Taču jau ap 1928. gadu redzam kā pakāpeniski kultūras dzīve (kuras dēļ Rīgu par "mazo Parīzi" iedēvēja) sāk noplakt, salōnizēties, tiek ievietota piedienīguma rāmjos, un ar 1934. gadu šis process jau bija apzināta valsts politika. Un mūsdienās, kad runā par latviešu kultūras sasniegumiem XX gs. pirmajā pusē, praktiski viss attiecas uz pirmo desmitgadi (kad "katrs ormanis brīvi runāja vismaz trijās valodās"). Otrajā periodā, kad viss tika administratīvi pakļauts valsts kultūras politikai, bagātīgi finansēts, bet minoritāšu kultūras izpausmes ierobežotas, redzam milzumu angažētu notikumu (piem., grandiozas dekorācijas, valsts finansētus "tautas svētkus", izstādes, kino un teātri utt.), taču neredzam šī procesa rezultātā kultūras dzīvē ienākam jaunas un spēcīgas personības, interesantas un radošas idejas, tb nekā tāda, ko pēc 100 gadiem muzejā liktu nevis vēsturiskās, bet kultūrvērtības dēļ. Protams, bija atsevišķi izņēmumi (piem. Anšlavs Eglītis un vēl kāds), bet tie patiesi bija izņēmumi, kas radās nevis pateicoties valsts nacionālajai kultūrpolitikai, bet drīzāk gan par spīti tai. Nu kaut kā tā.

Lai gan godīgi atzīstu - tas man tikai tāds laja skats no malas, jo no mākslas un kultūras vēstures neko daudz nejēdzu, tb visnotaļ pieļauju, ka izglītotāki ļaudis pasmiesies par šādu muļķību.