Var jau būt, ka bikucīt pārstrādājies un pārstresojies esmu, takš aizvien vairāk sāk kaitināt radio 101 (mums te cehā uz pilnu klapi skan) akcija par lepošanos. Nu piemēram, teksts: "tik garšīgu maizi kā Latvijā, nevar dabūt nekur citur pasaulē blablabla esi lepns". Sasodīts, ar ko te lepoties? Ar to, ka cepam maizi, kas garšo tikai pašiem un nevienam citam visā pasaulē? Jo ja tā šķistu garšīga arī citiem, tad tie to maizi pirktu un to varētu dabūt visā pasaulē - mēs būtu makani maizes eksportētāji, nevis importētāji (lai piedod garšīgās maizes cepēji, bet no cenu ziņā pieejamā klāsta izvēlos Fazer rupjmaizi, nevis citu), tad būtu ar ko lepoties. Iespējams, ka kaut kur Tumbajumba džungļos drāž pasaulē superīgākos termītu urbināšanas mietiņus, kādus nedrāž (un negrasās to darīt) pat kaimiņu ciemos, kur nu vēl kur tālāk. Bet ja tas nēģeris sēž ar savu mietiņu pliku dibenu, un raksta koka mizā TOP sarakstu ar ko lepoties: labākie mietiņi, smukākā palma, resnākais ods utt., tad šis jau var lepoties, bet citiem, kas nav šī ciema iedzīvotāji, šāda lepošanās šķitīs gana dīvaina. :[ Man šķiet, lepojas ar kaut ko, ko dari labi, par ko citi tevi ciena, bet lepnums bez seguma/pamata, tikai par to, ka esi, ir tukša plātīšanās.

Gribas iedzert, bet jāvirpo. :/