Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcija atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Ar jēdzienu „pensija“ (lat. pension – „izmaksa“) vēl XVI gs. Parīzē un Londonā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta „pensija“, lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. XVII-XVIII gs. regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā „Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu“ ("Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира"). Uz rekrūšiem tas neattiecās – par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

Kaut kas līdzīgs mūsdienu pensiju fondiem, kur indivīds var uzkrāt sev uzturlīdzekļus darbaspēju zuduma gadījumam (slimība, vecums), gan daudz vienkāršotākā veidā parādījās jau viduslaikos Rietumeiropā, kad amatnieku cunftes un tirgoņu biedrības sāka veidot pašpalīdzības „lādes“ (kases), kurās to locekļi ik gadu iemaksāja zināmu summu, savukārt no uzkrātā kapitāla tika apmaksātas locekļu bēres, ārstēšanās izdevumi un, ar laiku, uzturlīdzekļi darba spējas zaudējušajiem biedriem vai to bez apgādnieka palikušajiem bērniem un atraitnēm (cunftu statūtos vispārpieņemta bija prasība sniegt palīdzību grūtībās nonākušajiem amata biedriem un uzkrāt tam līdzekļus). Taču kopumā atbildību par nabadzīgajiem, invalīdiem un veciem cilvēkiem uzturēja ģimene, baznīca vai atsevišķi pagasti.
Pakāpeniski šāda tipa savstarpējās apdrošināšanas un palīdzības biedrības kļuva aizvien izplatītākas, līdz XVII-XVIII gs. zemniecībai iegūstot personisko brīvību, pamazām izplatījās arī ārpus pilsētām. Daudzviet valsts vara šīs tendences uztvēra ar atvieglojuma sajūtu un ar likuma spēku veicināja iedzīvotāju pašpalīdzību, tādā veidā cerot mazināt ubagu u.c. deklasēto lumpenu slogu, piemēram, lauku pagastos no iedzīvotājiem sāka iekasēt nodokli, lai ierīkotu un uzturētu t.s. nabagmājas, kurās bez apgādniekiem un uzturlīdzekļiem palikušajiem pagasta iedzīvotājiem (kādi bija liela daļa bezzemnieku) bija nodrošināta pajumte un iztikšanas minimums. Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sākušas dibināties XIX gs. pirmajā pusē rūpnīcu strādnieku vidē, izplatoties sociālās solidaritātes idejām, šādā pašapdrošināšanā iesaistoties aizvien lielākam ļaužu skaitam un ievērojami pieaugot apgrozāmajām summām. Rūpniecības attīstība palielināja risku saslimt, gūt traumas, mazināja ģimenes locekļu skaitu (ja zemniekiem jo vairāk bērnu, jo vairāk darbaroku, tad pilsētniekam, kas knapi velk no algas līdz algai, bērns ir nevis palīgs, bet lieks ēdājs mājās). Tajā pašā laikā industrializācija nodrošināja ekonomisko pamatu sociālajām reformām. Sāka veidoties pašpalīdzības kases tieši šādam nolūkam, arī bankas ieinteresējās par jauno tirgu, iesaistoties pirmo „pensiju fondu“ (kas pēc savas uzbūves un darbības visai atšķīrās no mūsdienu šāda veida institūcijām) veidošanā. Attīstība norisa divos virzienos, ko nosacīti varētu dēvēt par „anglosakšu“ un „vācu“ pensiju sistēmām. Vācu sistēma bija orientēta uz to, ka persona saglabā sociālo statusu un dzīves līmeni arī pēc darbaspēju zaudēšanas vecuma dēļ, savukārt anglosakšu sistēma – nabadzības ierobežošanu. XX gs. otrajā pusē abas sistēmas pakāpeniski tuvinājās, tomēr saglabājos pamatatšķirības.
Iedzīvotāju pašpalīdzības institūcijas straujāk attīstījās uz liberālismu orientētajās anglosakšu zemēs, kur valsts iejaucās tikai lai parūpētos par tiem, kas nu paši par sevi nespēj parūpēties, t.i. invalīdiem, vai izdzīvošanas pabalsts absolūti nabadzīgajiem. Līdz ar to Ziemeļamerikā valsts nosacīti kontrolēta pensiju sistēma parādījās salīdzinoši vēlu. Kanādā ko tādu uzsāka veidot tikai 1927. gadā, ASV sociālās reformas šajā virzienā sākās 20. gadu beigās atsevišķu pavalstu (štatu) valdību līmenī (1934. gadā kaut kāda nebūt centralizēta un varas pārraudzībā esoša pensiju sistēma pastāvēja tikai 28 pavalstīs). Tikai 1935. gadā ASV pēc visai autoritārā prezidenta F.D.Rūzvelta iniciatīvas uzsāka federālās pensiju apdrošināšanas sistēmas ieviešanu [1], savukārt izmaksāt pirmās pensijas no iemaksu budžeta sāka 1940. gadā. [2]

T.s. „vācu“ pensiju sistēma veidojās savādāk. Centrāleiropas autoritārajās monarhijās process izraisīja mazliet citādu valsts aparāta interesi, kas pēc 1848. gada notikumiem visai jūtīgi reaģēja uz jebkuriem pavalstnieku biedrošanās mēģinājumiem un varas nekontrolētu naudas līdzekļu plūsmu. Pirmajam doma uzlikt valsts varas ķepu cilvēku vecumdienām krātajai naudai, pie reizes ierobežojot valsts varai bīstamu nekontrolētu biedrošanos un sadarbību, ienāca prātā Prūsijas karalistes un Vācijas impērijas „dzelzs kancleram“ Bismarkam, ar kura rīkojumu 1883. gadā Vācijā ieviesa mūsdienu tipa nefondēto pensiju sistēmu darbaspēju zaudējuma gadījumā: cilvēks iemaksā daļu no saviem ienākumiem nevis bankā depozīta kontā vai pašpalīdzības kasē, bet šo naudu viņam ar varu savāc valsts, pretī dodot valsts garantijas, ka darba spēju zaudēšanas gadījumā viņš daļu saņems atpakaļ. T.i. tika pieņemts likums par strādājošo veselības apdrošināšanu. Pēc gada tam sekoja likums par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, bet 1889. gadā - invaliditātes un vecuma apdrošināšana. Pirms tam tā lielā mērā bija baznīcas un vietējas nozīmes korporatīvo institūciju ziņā. Sociālās apdrošināšanas pamatideja ir sociālās apdrošināšanas risku atbildības sadalīšana starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valsti - veicot iemaksu valsts sociālās apdrošināšanas fondā no savas darba algas noteiktas daļas, maksātājam ienākuma zaudējuma gadījumā ir tiesības saņemt noteikta apmēra uzturlīdzekļus, - bet valstij uzņemoties šīs sistēmas garanta lomu. Būtiska sociālās apdrošināšanas īpatnība nu bija ienākumu pārdalīšana ar solidāras aprūpības starpniecību par labu mazāk nodrošinātajiem dalībniekiem. Šajā gadījumā sociālā aizsardzība un izlīdzināšana tika sasniegta, pateicoties tam, ka cilvēki ar lielāku sociālā riska pakāpi netika izslēgti, bet, tieši pretēji, tiek apdrošināti, neatkarīgi no viņu ienākuma līmeņa: valsts uzņēmās maksāt, vēl pirms persona uzkrājusi nepieciešamo kapitālu, ja rodas vajadzība, taču nevis no budžeta, bet no šī brīža iemaksām, t.i. pašreizējie strādājošie maksā pensijas pensionāriem, bet nākamā paaudze – šodienas maksātājiem. Līdz ar to neizmaksātās pensijas ieplūda valsts budžetā, bet izmaksātās nāca no strādājošo kabatas. Finansiāli valsts ieguva, bet arī pensiju saņēmēji, kuru skaits bija visai niecīgs, jutās apmierināti.
Jaunā sistēma valstij bija daudz izdevīgāka, jo indivīdi visu mūžu maksā nodokli, šo naudu var laist apgrozībā, pensionēšanās vecumu nemaz tik daudzi nesasniedz (attiecīgi, visu mūžu papildus maksātais paliek valstij, nevis mantiniekiem), un arī sasniegušie pārāk ilgi nedzīvo. Vienīgais netīkamais traucēklis bija kreisie (nu tur visādi sociāldemokrāti u.tml.), kas laika gaitā pieņēmās spēkā un pamazām panāca, ka sistēmā tiek iekļauti ne tikai valsts ierēdņi, bet arī privātajā sektorā strādājošie, no kuriem liela daļa nav nez ko maksāt spējīgi, nemaz nerunājot par vecuma pabalstu tiem, kas nekādus nodokļus nav maksājuši. Taču šādas pārmērības ieviesās salīdzinoši vēlu, XX gs. otrās puses straujā ekonomiskā uzplaukuma laikā, kad visiem šķita - tas nebeigsies. XX_XXI gs. mijā attīstītajās Rietumu valstīs pensija ir vidēji 65-75% no vidējās algas. [3] Mūsdienās sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir ieguvuši tādu attīstības pakāpi, ka tie jau ir pieskaitāmi pie pilsoņu pamattiesībām.

Latvijā līdz 1940. gadam, ja nemaldos, valsts garantētās vecuma pensijas attiecās tikai uz valsts ierēdņiem un tiem pielīdzināmām personām (tātad visai mazu iedzīvotāju daļu). Pārējie, ja nebija vecumdienām nekas iekrāts, varēja vai nu iet uz nabagmāju, lūgt, lai bērni uztur, vai mest cilpu kaklā. Tikai LPSR laikā tika ieviesta vispārēja valsts garantētu pensiju sistēma. Un arī tad vecuma pensiju ieviesa 1956. gadā [4] (kolhozniekiem – tikai 1964. gadā), un pensijas lielums atbilda pusei no pēdējo divu vai vienalga kuru piecu darba gadu vidējās mēneša algas (pensiju „griesti“ bija 120 rubļi, t.i. ¾ no vidējās algas). Pensionēšanās vecums vīriešiem bija 60, bet sievietēm – 55 gadi (ar, attiecīgi, 25 un 20 darba gadu stāžu). [5] Ieviešot šo sistēmu, pensiju sāka saņemt visi attiecīgo vecumu sasniegušie, kas, protams, sava darba mūža laikā nekādus sociālos maksājumus šim nolūkam netika veikuši, nekādu līdzekļu uzkrāts nebija un pensijas sāka maksāt no valsts budžeta. Demogrāfiskā situācija PSRS bija ļoti laba, gados jaunās austrumu republikas ļoti labi deva ienākumus, un „vecajās” republikās kā Igaunija, Lietuva un Latvija no tiem varēja maksāt pensijas.
Latvijas republikas pirmais pensiju likums tapa 1991. gada novembrī I.Godmaņa valdības kabinetos - neraugoties uz mainījušos situāciju, vēl tika saglabāta padomju sistēma, kas tika vēl pastiprināta ar priekšrocībām, taču viens kazuss: nauda no PSRS kases pensiju maksāšanai ta vairs neienāca. PSRS laikā sagatavoto pensiju likumu modificēja, padarīja divas reizes dārgāku un, iespējams, divas reizes taisnīgāku pret cilvēkiem, bet nemainīja principus. Likums nekādi nemotivēja cilvēkus ilgtermiņā piedalīties savas pensijas uzkrājumu veidošanā, bet faktiski cilvēkus motivēja 4-5 gadus pirms pensijas kaut kur strādāt vai ielikt darba grāmatiņu, lai kaut kur strādā ar lielu algu, lai beigās sanāk liela pensija. Sistēma bija ļoti dārga un tad sabruka, - viss tika finansēts no budžeta, bet budžeta kā tāda nebija. 1993. gadā labklājības ministrs Jānis Ritenis mēģināja pavērst bijušās padomju republikas labklājības funkcionāru un jauno politiķu domas no sociālās nodrošināšanas, kas tikai ņem un ņem naudu no valsts budžeta, uz sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi, taču neveiksmīgi – bāleliņi izrādīja necerētu vienprātību mobilizējoties un paralizējot jebkuru Riteņa ieceri.
Vēl viens zemūdens akmens slēpās arī fenomenā, ko es dēvēju par „fizmatisko“ jeb „inženiertehnisko“ domāšanu - LR valsts pārvaldē izteikti dominēja personas ar eksakto izglītību, - kuru domāšana labi strādāja esošā gatavā sistēmā, taču tikai „tabulu“ ietvaros (savukārt cilvēks ir tāda būtne, kuras uzvedību un rīcību reti kad nosaka racionāli apsvērumi, bet iracionālo ar tabulu palīdzību neparedzēsi, risinājumu neradīsi). Mehāniski tika paņemts šis tas no Vācijas pensiju sistēmas, šis tas nokopēts no Zviedrijas, no vēl kāda - uz papīra, tabulās izskatījās lieliski, - un 1994. gada sākumā Labklājības ministrija publiskoja tās izstrādāto sociālās reformas modeli, kuras būtība bija – dažādos fondos iemaksas (gan obligātas, gan brīvprātīgas) veiks gan darba devēji, gan ņēmēji, un uzkrājumus vajadzēs veikt arī strādājošajam, rezultātā radot trīspakāpju sociālā nodrošinājuma sistēmu. [6] Koncepcijas apstiprināšana gan nekādi nemainīja finansiālo realitāti (jo vairāk, ka valdība koncepciju no jauna metās skatīt 1995. gada janvārī) – naudu pensijām turpināja ņemt no budžeta. 1995. gada sākumā valdība jau pavisam izlēmīgi paziņoja par plānu paaugstināt pensijas vecumu. 2. novembrī beidzot tika pieņemts likums Par valsts pensijām, skaidri nosakot, ka valsts vecuma pensijas apmērs būs tieši atkarīgs no mūža laikā iemaksātā sociālā nodokļa kopsummas un arī darba stāža. Tā vienkāršojot, šai gadījumā valsts tikai pilda bankas funkcijas, uzkrājot personas iemaksas depozītā, ko persona saņem atpakaļ sasniedzot pensionēšanās vecumu (šai gadījumā spriežu tikai par vecuma pensijām, nerunājot par citiem pensiju veidiem). Tikai, atšķirībā no bankas, valsts nemaksā noguldītājam procentus par iespēju apgrozīt un izmantot šos līdzekļus daudzus gadu desmitus, pie tam sociālā nodokļa maksātājs mūža nogalē pensijas veidā saņem atpakaļ ievērojami mazāku summu, nekā savas dzīves laikā uzticējis valstij, tās garantētās vecuma pensijas nodrošināšanai.
2001. gadā Latvijā beidzots tika ieviesta trīs līmeņu pensiju sistēma [7], kas sevī ietver valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu (1. līmenis), valsts fondēto pensiju shēmu (2. līmenis) un privāto brīvprātīgo pensiju shēmu (3. līmenis). 1. līmenī ir iesaistīti visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji: strādājošie, kas veic sociālā nodokļa iemaksu, tādējādi uzkrājot kapitālu, no kā daļa veidos pensiju, sasniedzot vecumu, kad indivīda darba spējas ievērojami samazinājušās. Lai atvieglotu slogu valsts budžetam, nākamo pensionāru nākotnes vārdā tika ieviesta valsts fondēto pensiju shēma (t.s. 2. līmenis), kur daļa iesaistīto dalībnieku veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek nodotas nevis valsts rīcībā, bet indivīda izvēlētā līdzekļu pārvaldītāja rīcībā, kas tās iegulda finanšu tirgū, gūstot peļņu un uzkrājot konkrētā iemaksu veicēja pensijas papildināšanai. [8]
2003. gadā E.Repšes valdības valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināta koncepcija, kurā zem „trūkumu novēršanas valsts pensiju politikā” bija paslēpts plāns atcelt ieplānoto fondēto pensiju sistēmai novirzāmo līdzekļu palielināšanu, [9] kas nozīmē vēl lielāku sociālo iemaksu novirzīšanu citiem mērķiem. Pirms tam sociālais budžets bija nodalīts kā atsevišķs, kuram bija jābūt pilnīgi neatkarīgam, kurš stāvēja Valsts kasē un bija garantēts no valsts, bet no šī budžeta valsts nevarēja pagrābt - valsts varēja nākt pie sociālā budžeta un lūgt aizdevumu, ko sociālais budžets varēja aizdot uz procentiem. U.Osis min: „Starp Valsts kasi un VSAA 01.08.2008.g. tika noslēgta vienošanās par Valsts sociālās apdrošināšanas speciālo bužetu brīvo līdzekļu izvietošanu noguldījumos. It kā jau viss pareizi - naudai nav jāguļ kā zem matrača, bet jāapgrozās. Ir tikai viens bet, - ja valsts 2007.-2009. g. laikā par "noguldījumiem", kas īstenībā bija aizdevumi, jo tika izmantoti konkrētam mērķim - valsts pamatbudžeta deficīta segšanai, maksāja 6-7%, tad inflācija līguma darbības periodā svārstījās 9-17% robežās. Taču, tā kā tie pēc būtības bija nevis noguldījumi, bet aizdevumi, tad attiecīgajām procentu likmēm šajā periodā būtu bijis jābūt vismaz inflācijas tempa līmenī, kas aptuveni atbilda faktiskajām tā perioda vidējām svērtajām naudas tirgus likmēm. Pēc maniem provizoriskiem aprēķiniem, pensiju kapitāls, dēļ šīm neatbilstībām, ir zaudējis par labu valsts pamatbudžetam minētajā laika posmā vismaz ap 62 miljoniem latu.“ [10]
Tā valsts iedzīvotāju veiktās sociālās iemaksas savu pensiju veidošanai piesavinājās, iekļaujot budžetā un izlietojot citiem mērķiem. Pirms pāris gadiem sabrūkot ekonomikai, zuda līdzekļi esošo pensiju izmaksām. Un nu iestājies apburtais loks: jo lielāks bezdarbs (un mazāki sociālā budžeta ienākumi), jo grūtāk nodrošināt valsts pensijas un savilkt bilanci 1. līmeņa pensiju fondā, jo vairāk valsts piesavinās naudu no ilgtermiņa uzkrājumam paredzētajām 2. līmeņa iemaksām. Arī iespējas pašiem veidot uzkrājumus kļūst aizvien niecīgākas: jo mazāki iedzīvotāju ikmēneša ienākumi, jo mazāk iemaksu brīvprātīgajā 3. līmeņa pensiju fondā (kam valsts netiek klāt, lai atņemtu budžeta vajadzībām).
Lai leģitimizētu šo rīcību, ir radīts lielisks mīts par „solidaritātes principu“, kas liek nokaunēties ikkatram, kurš izrāda kaut minimālu publisku nepatiku par valsts pensiju sistēmu un tās perspektīvām (lai gan patiesībā šī „solidaritāte“ ir tikai Bismarka ieviesta taupīšanas metode uz tautas rēķina, un ne par kādu sociālo solidaritāti dzelzs kanclers nedomāja). Uldis Meļķisis šo principu formulē šādi: solidaritātes princips paredz visu sociāli aizsargāto personu savstarpēju palīdzību, kas saistīta ar līdzekļu pārdali starp dažādām sociālekonomiskām un demogrāfiskām iedzīvotāju grupām, izdalot trīs šī principa sastāvdaļas: 1) pirmā paredz sociālo solidaritāti apskatīt kā dažādu risku apvienošanu, veicot viena veida apdrošināšanas iemaksas; 2) otrais ir saistīts ar tā saucamo paaudžu līgumu jeb nepieciešamību pārdalīt ienākumus no darbspējīgiem jauniem cilvēkiem uz darbnespējīgiem veciem cilvēkiem; 3) treškārt, ienākumu pārdali starp bagātajām iedzīvotāju grupām uz salīdzinoši nabadzīgām iedzīvotāju grupām. [11] Tikai man kā nespeciālistam nez kāpēc šķiet, ka tā solidaritāte darbojas vienos vārtos, valstij nepiedaloties. T.i. iedzīvotājiem, kuru iemaksas lielākas, jāpalīdz tiem, kuru iemaksas mazākas vai vispār nav, kamēr vara „griež kuponus“. Pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem, taču ne tāpēc, ka ļaudis būtu par to solidāri vienojušies, bet gan tāpēc, ka pašreizējo pensionāru savulaik maksāto valsts ir iztērējusi citiem mērķiem. Shēma šķiet identiska kā Banka Baltija depozītu piramīdā – kundziņi naudiņu noklakarēja, bet depozītu procentus maksāja no jaunajiem ieguldītājiem – jaunie ieguldītāji „solidāri“ maksāja“ procentus vecajiem -, bet tikko kā jauni ieguldītāji pārstāja nest savu naudu uz banku, tā nobankrotēja.
Bez tam valsts ne tikai solidāri nepiedalās procesā, bet vēl papildus ierauj ievērojamu daļu no iedzīvotāju maksājumiem savām vajadzībām. Runa ir par to, ka priekšlaicīgas nāves gadījumā personas iemaksātais visai nesolidāri izgaist. Domāju, ka nebūtu grūti izrēķināt, cik sociālo maksājumu veicēju sava mūža laikā praktiski nav slimojuši, strādājuši līdz pensionēšanās vecumam, taču miruši pirms tā sasniegšanas (kā zinām, pensionēšanās vecums ir mazliet lielāks par vidējo dzīves ilgumu, t.i. 50% maksātāju to nesasniedz) – šo personu veiktās iemaksas savāc valsts (mantiniekiem uz tiem nav tiesību) un arī šos līdzekļus izlieto citām vajadzībām, kaut tieši ar tiem varētu lieliski paust „solidaritāti“. Šobrīd izskatās, ka valsts savākusi "miroņu naudu", iztērējusi arī dzīvo iemaksas un uzkrauj tiem vēl savus parādus solidaritātes vārdā. Savukārt personai izstāties no spēles, atteikties no šādiem valsts „pakalpojumiem“ (atdodiet manu naudu, ko esmu visus šos gadus maksājis – ieguldīšu kādā privātā fondā Šveicē vismaz ar garantiju, ka kaut kāda pensija būs, vai, priekšlaicīgas nāves gadījumā, ģimene mantos manu sūri pelnīto) neļauj. Valsts sociālās apdrošināšanas fonda sabiedriskā nozīme paredz tā dalībnieku obligātu piedalīšanos valsts organizētajā sociālās aizsardzības sistēmā. Princips identisks 90. gadu sākuma piespiedu kriminālās "aizsardzības" sistēmai, kuru realizēja inteliģenti jaunskungi skūtām galvām, treniņbiksēs un ādas jakās ar pistolēm kabatās (ja kāds nesaprata - es te reketierus domāju).

Tā rezumējot.
1) Indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā, no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i. valsts visa darba mūža garumā no personas iekasē sociālo nodokli (šobrīd 35% no katras mēnešalgas), apdrošinoties, lai vecuma vai darba spēju zuduma dēļ personai būtu uzturlīdzekļi un nekristos tās līdzšinējā dzīves kvalitāte. No iemaksu lieluma atkarīgs ir pensijas lielums. T.i. personas sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā un izmaksāšanā, sasniedzot vecumu vai zaudējot darbaspējas ātrāk. Uz šādu skaidrojumu nepārprotami norāda arī LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, ka pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību standartiem, „personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības“. [12]
2) Ja indivīds būtu šādas iemaksas būtu veicis privātā pensiju fondā, kura vadība uzkrājumus būtu iztērējusi citiem mērķiem, bet nu pensijas maksātu no jaunajām iemaksām, pie reizes nemitīgi mainot izmaksu noteikumus, šo pensiju fondu persona bez kavēšanās iesūdzētu tiesā. Valsti glābj tikai tas, ka tā ir augstākā vara, kas var noteikumus diktēt kādus vēlas. Lai gan vēsmas ir – jau 2002. gadā Satversmes tiesas spriedums atzina, ka strādājošo pensionāru pensiju ierobežošana tika atzīta par pretlikumīgu.
3) Jā, pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem. Taču nevis tāpēc, ka tā būtu solidāri vienojušies, bet gan tāpēc, ka pašreizējo pensionāru savulaik iemaksāto valsts ir iztērējusi citiem mērķiem. Un mani kā ieguldītāju neinteresē, ka trakoti vajadzēja glābt naudas mazgātāju no Krievijas kontus Parex bankā, iepirkt pāris tankus vai Flikam algu maksāt, A3 rebes segt u.tml. Mani neinteresē, kāpēc likvidēja sociālo budžetu, neinteresē, ka labējo patriotu fizmatu valdību stūrēta šī valsts nobankrotēja un, ja nebūtu SVF visai drakoniskā aizdevuma, tad jau 2010. gada jūnijā bāleliņi stūrmaņi plātītu rokas: pensijām naudas nav, nekam naudas nav, jo tās vispār nav, un vispār labāk neuzdodat jautājumos, bet ejat pareferendumot par kādām valodām. Likumu pieņēmāt, šēmojāt, rēķinājāt – tad pildat saistības. Jo valsts no manis var prasīt lojalitāti un pienākumu pildīšanu tikai un vienīgi tad, ja pati pilda savas saistības pret mani.

Jebšu kļūdos un nesaprotu, kāds pienākums un laime ir atdot 1/3 ienākumu bez mazākās garantijas kaut ko no tā dabūt atpakaļ?

-------
1 - История пенсий // http://www.ng.ru/ideas/2004-07-13/10_histori.html
2 - Пенсии за рубежом - правда и мифы // http://www.isramir.com/content/view/323/189/
3 - Немного истории. // http://www.npf-stroycomplex.ru/page.aspx?cid=1cbff97b-77d7-4f0a-b5c2-7f0d55d9232d
4 - PSRS likums par valsts pensijām (14.07.1956.) http://bestpravo.ru/ussr/data04/tex16184.htm
5 - Пенсия: от монаршей милости к естественному праву // http://pensionary.ru/istoriya-pensii
6 - L.Lapsa, S.Metuzāls. Pensiju drāma // http://ww.pietiek.com/raksti/pensiju_drama
7 - M.Poršņova: „Es teiktu, ka vēlākais trīs līmeņu modelis vairāk ir Andra Bērziņa modelis. Lai gan viņš tagad no sociālās aizsardzības sistēmas nodalās, viņam tur ir diezgan lieli nopelni.“ // http://ww.pietiek.com/raksti/pensiju_drama
8 - Kā darbojas Latvijas pensiju sistēma? // http://www.compensalife.eu/lv/show.asp?docID=public.products.future.ULpension
9 - L.Lapsa, S.Metuzāls. Pensiju drāma // http://ww.pietiek.com/raksti/pensiju_drama
10 - Uldis Osis: Pensiju kapitāls – ir vai nav? // http://www.delfi.lv/news/comment/comment/uldis-osis-pensiju-kapitals-ir-vai-nav.d?id=37519073
11 - Uldis Meļķisis. Sociālā budžeta uzkrājums — kāpēc tas ir atlicis vienīgi uz papīra? // http://www.pilsoniska-savieniba.lv/?&s=1258030765&fu=e&id=1278928941&ln=lv
12 - http://www.diena.lv/lat/politics/hot/tiesibsargs-ierobezojumi-stradajosajiem-pensionariem-neatbilst-satversmei