Droši vien!

Jo nav jau zināms, ko mēs saprotam ar "Eiropas civilizācijas centru", vai tas ir ģeogrāfisks, vai svērti statistisks, un vai Magna Carta ir tik liela barbarisma pazīme, ka civilizētās valstis par ko līdzīgu sāka domāt tikai vēlāk, kad bija gana deģenerējušās, un tā tālāk.

Ar centru es saprotu vietu, kur sākas inovācijas, parādās izmaiņas, kas nosaka trpmākās attīstības vektorus. Katrai civilizācijai ir šāds centrs, kurš pa laikam nobīdās, taču kopumā ir konkrētās civilizācijas "dzinējs". Eiropā sākotnēji tas bija Mazāzijā un Senajā Grieķijā, pēc tam Itālijā; sabrūkot impērijai, pārcēlās uz Franciju, tad Spāniju, tad atkal uz Itāliju, pa gadsimtu grupām. Savukārt Skandināvija, Balkāni, Austrumeiropa, Lielbritānija vienmēr bijušas perifērijas, attiecībā pret šo centru, kaut arī šajos reģionos pa laikam bijušas gan unikālas personības, gan inovatīvas idejas, gan dzimuši jauni attīstības vektori - kopainu tas nav mainījis, drīzāk gan uzturējis perifērijas piesaisti centram.

Ja runājam par Magna Charta Libertatum, tad tas noteikti bija solis atpakaļ klasiskajā barbarismā, kas Anglijas karalistes attīstību iekavēja vismaz par pāris gadsimtiem. Pieļauju pat visai pārspīlētu scenāriju, ka bez šī akta mēs te visi dzīvotu anglosakšu civilizācijā, jo Anglija plestos no Ziemeļu jūras līdz Vidusjūrai. No šāda viedokļa raugoties, par šīs hartas pieņemšanu tikai jāpriecājas.

Ahā, tas jau ir savukārt ļoti pat interesanti!

Tad nākošais loģiskais jautājums: kurā brīdī perifērija pārstāj būt perifērija un ir uzskatāma par atsevišķu citu centru? Jeb arī Japāna ir uzskatāma par ārkārtīgi attālu šī tevis minētā Itālijas-Francijas-Spānijas trīsstūra perifēriju?

Nu tajā brīdī, kad uz to sāk raudzīties kā uz centru, sāk par to interesēties. :) Kad Eiropas galmu dāmas sāka interesēties, kā ģērbjas Versaļā, kādas jaunas vēsmas tur, tad skaidrs, ka modes centrs ir Versaļa. Nu kaut kā tā. Savukārt Lielbritānija no puspirātiskas barbariskas salas par kaut cik pārējiem interesantu fenomenu izveidojās tikai kādā XVIII gs., un arī pamatā tikai tam, ka ieņēma dominējošo starpnieku lomu starp Āziju un Eiropu. Protams, uz britu pamatmasu tas vispār neattiecās - tie kā čurāja pie pieminekļiem, tā to dara arī šodien un ko lieliski apraksta Dikenss u.c. Vienīgais kaut cik interesantais fenomens ir "džentlmeņa" kā uzvedības tika izveidošanās, kas patiesi ietekmēja sabiedrību Eiropā, kļūstot par sava veida buržuā ideālu un simbolu. Tas ir visnotaļ interesanti.

Pričom te Japāna? Tai ar Eiropu nekāda sakara - cita kultūra, cita civilizācija.

Nu, nu.

Slinkums rakstīt, bet izskatās, ka tu savus priekšstatus par Lielbritāniju un tās vēsturi nez kāpēc balsti tātad uz vienu novelistu un pāris avīžrakstiem.

Ko nu pūlēties. Pasaki takš uzreiz "muļķis" un lieta darīta, nav laiks jātērē. :))

Nē, nu kāpēc tā?

Drīzāk vnk apceru, vai neesi frankofīls! :)

Hmm... vai nav pārāk primitīvi, kā delfi.lv komentāros, tb ja nepatīk amerikāņi, tātad automātiski esi "krievmīlis"? ;)

Katrai zemei ir savi uzplaukuma, stagnācijas un pagrimuma periodi, savas īpatnības. Tačū visas ir pārāk interesantas, lai kādai vienai dotu priekšroku. Pa lielam Eiropa nekad nav šķitusi interesanta. Vairāk interesējusi cilvēces attōstība kā tāda, tak līdz kādam XIV gs. Eiropa pasaules kotekstā tāda Lapzeme vien bija. Tāpēc Centrālāzijas senatne šķiet aizraujošāka. Bet no Eiropas pēdējā laikā ir 2 atklāsmes prieš paša: pirmkārt, mītu par anglosakšu dižumu radījuši paši anglosakši, pārējiem līdz XVIII gs. pa lielam to nepamanot (nu līdzīgi kā ja kāds marsietis lasītu vēstures literatūru latviešu valodā, viņam šķistu, ka pasaules likteņi tik ap dievzemīti vien grozījušies), un otrkārt, Spānija XVI-XVII gs. kā politiskā un kultūras dominante šķietas sasodīti interesanta (iespējams tāpēc, ka praktiski par to nekā nezinu).