Ar centru es saprotu vietu, kur sākas inovācijas, parādās izmaiņas, kas nosaka trpmākās attīstības vektorus. Katrai civilizācijai ir šāds centrs, kurš pa laikam nobīdās, taču kopumā ir konkrētās civilizācijas "dzinējs". Eiropā sākotnēji tas bija Mazāzijā un Senajā Grieķijā, pēc tam Itālijā; sabrūkot impērijai, pārcēlās uz Franciju, tad Spāniju, tad atkal uz Itāliju, pa gadsimtu grupām. Savukārt Skandināvija, Balkāni, Austrumeiropa, Lielbritānija vienmēr bijušas perifērijas, attiecībā pret šo centru, kaut arī šajos reģionos pa laikam bijušas gan unikālas personības, gan inovatīvas idejas, gan dzimuši jauni attīstības vektori - kopainu tas nav mainījis, drīzāk gan uzturējis perifērijas piesaisti centram.

Ja runājam par Magna Charta Libertatum, tad tas noteikti bija solis atpakaļ klasiskajā barbarismā, kas Anglijas karalistes attīstību iekavēja vismaz par pāris gadsimtiem. Pieļauju pat visai pārspīlētu scenāriju, ka bez šī akta mēs te visi dzīvotu anglosakšu civilizācijā, jo Anglija plestos no Ziemeļu jūras līdz Vidusjūrai. No šāda viedokļa raugoties, par šīs hartas pieņemšanu tikai jāpriecājas.