Visai bieži, varētu pat teikt, ka ik dienu sastopos ar interesantu fenomenu līdzcilvēku pasaules uztverē. Lieta tāda, ka katram cilvēkam ir vairāk vai mazāk cieša pārliecība par savu uzskatu, vērtību kritēriju un uzvedības pareizību. Tā ir visai dabiska īpašība, kurai pat nebūtu vērts pievērst uzmanību, ja no tās neizrietētu kas cits. Proti, gluži kā tai anekdotē par indivīdu, kurš, lai tiktu klāt pie griestiem piekārtam banānu ķekaram, spītīgi turpināja lēkāt sniedzoties (savukārt šimpanze pēc neveiksmīga lēkšanas mēģinājuma pastūma zem ķekara telpas malā stāvošo ķebli, uz kā pakāpās), arī lielākā daļa ļaužu, ko ikdienā redzu, ja kas nesanāk, spītīgi turpina līdzšinējās darbības, kaut tās izrādījušās neefektīvas, pasākuma neveiksmē vainojot kādus ļaunus ārējos spēkus. Nezin kāpēc netiek uzdots jautājums "kāpēc nesanāca? ko nepareizi daru?", bet gan "kurš, maita, noskauda?". Tā tas ir ikdienā, kad spītīgi turas pie līdzšinējām metodēm un pārliecības darbā, neviltoti brīnoties, ka business neiet, paaugstinājuma nav u.tml., un attiecīgi vainojot partiju, valdību un vulkānus, tikai nepadomoājot, ka moš kur kļūda paša pozīcijā, un tā tas ir sabiedrības sociāli politiskajā dzīvē kopumā. Līdzīgi ir arī ar 9. maija pasākumiem.
Kaut to varēja paredzēt jau gadus iepriekš (tos, kas paredzēja, tautieši komentāros gānīja par "Maskavas roklaižām u.tml.), pasākums Pārdaugavā no pāris simtu vecu perdeļu pasēdēšanas un ermoņikas pačīgāšanas, kam vispār uzmanību nebij vērts pievērst, nu izvērties par tik masveidīgu, ka bāleliņi šokā - protams, tie 400 000, par kuriem krievu politiķi bazūnē, ir absolūtas muļķības, taču pie 100 000 tuvu bija. Pie tam nevis vis "sadzērušies urlas treniņbiksēs", kā to kā mantru skandina savā 100x100 pixeļu stereotipu rāmītī pašieslēgušies tūdaliņi, bet līdz šim pret šādiem pasākumiem visai vienaldzīgais krievvalodīgais (un ne tikai) vidusslānis un jaunatne. Un ko tautieši? Vai kāds uzdod jautājumu kāpēc?, meklējot iemeslus vai aplamības pašu nostājā un rīcībā?
Da šķiet, ka nē - atkal vēlmīte aizliegt, ierobežot, nosodīt. Kā par jebko. Aizliegšana, ierobežošana un piespiešana laikam ir vienīgās opcijas, kas dievzemītes iedzīvotājiem padodas vislabāk, jo citi risinājumi netiek ne meklēti, ne apspriesti (pieļauju, intelektuālā kapacitāte liedz). Man aizdomas, ka vidējais latvietis pat īsti nesaprot, ka pat viņa vispārinošais ieraksts kaut blogā tipa "krievu maitas!", aizsūta 9. maijā uz Pārdaugavu kādu nejaušu viņa bloga lasītāju, pat ja tas nemaz domājis tur iet nebija. Nemaz nerunājot par saukļiem un izteikti vienpusējo ziņu pasniegšanu medijos, politiķu iztaikumiem utt. Kā nekā, ja kādam diendienā skandina, ka šis ir cūka, beigu beigās tas piekrīt: ok, būšu ar. Man aizdomas, ka tāds Žirinovskis te ar banānu furgoniem un trikoloriem 100 gadus varētu braukāt, taču nepanāktu to efektu, ko dievzemītes urrāpatrioti (es viņa vietā Dobelim un pārējiem medaļas piešķirtu). Un brīnās, kāpēc piepeši tāds milzums sākuši tās Sv.Jura ordeņa lentītes spraust. Man aizdomas, ka nevis tāpēc, ka kādu mocītu nostalģija pēc impērijas, bet gan kā protesta un norobežošanās forma (nu līdzīgi kā kāds latviešu puika velk T-kreklu ar Če Gevaras ģīmi nevis tāpēc, ka Kubas revolūcija patiktu, par kuru viņš nekā nezina, bet tāpēc, lai pozicionētos pret visiem AŠ2/TB/PST un pārējiem šīs valstiņas stūrmaņiem) - ja tevi gāna rītā un vakarā par to, ar ko tev maz sakara, agri vai vēlu gānītāji piespiež indivīdu pārstāt būt neitrālam un izvēlēties pozīciju (protams, pretēju gānītāju pozīcijai).
Te nu bāleliņu urrāpatrioti un "Maskavas piektā kolonna" lej ūdeni uz vienām un tām pašām dzirnavām, no vieni bez otriem nevar. Bet suns aprakts tajā, ka uz ārējā/iekšējā ienaidnieka apkarošanu balstīta identitāte nav visai stabila. Kā
A.Balčus savā blogā iesmīkņā: "Latviešiem ir grūti sacensties kolektīvās vienotības ziņā ar vietējiem krieviem, tādēļ tie jūtas vāji un apdraudēti, bet naida politiku maskē zem tukšām runām par nacionālismu". Tā kā pieļauju, ka tā varētu būt neapzināti apzināta rīcība mūžīgajos identitātes meklējumos. Mūžīgos tāpēc, ka man aizdomas, pagrūti ir būvēt savu identitāti tikai un vienīgi uz ārēju un iekšēju ienaidnieku meklējumiem - vai nu šādus ienaidniekus jārada un jāuztur, lai barotu to savu identitāti, vai arī, pazūdot reālajam vai izdomātajam apdraudējumam, zūd arī līdzšinējās pozicionēšanās jēga un atkal sēdi pliku pakaļu nātrēs. Kā savulaik Teitoņu ordenis nonāca līdzīgā situācijā, kad leiši un žemaiši kristījās - vairs it kā nebija formāla iemesla pastāvēt, jo vienīgais pasākuma mērķis bija ārājā ienaidnieka (toreiz pagānu) apkarošana. Un tad būtu vienkārši jāsāk strādāt, dzīvot, meklēt jaunu identitāti. Līdz ar to, tikko bažas, ka izvarotāji/okupanti/ienaidnieki no vecuma varētu apmirt, ar steigu tā jāsāk dēvēt un ar tēmu uzbāzties citiem, lai tie ieņemtu aizejošo ienaidnieku vietu un piešķirtu pozīcijai jēgu un saturu. Tā kā varbūt pat labi, ka šogad piepeši 100 000, jo ja labi gānīsimies, nākamgad būs 200 000, cik aiznākamgad paspēs pret sevi noskaņot? - pamatiemesls, kas satur kopā, taps vēl kreptīgāks.
Ai, par to varētu rezonēt vēl ilgi, tak jēgas nav. Instinkti ir tāda lieta, kurus ar analīzi un loģiku neizmainīsi. Pie tam man pašam nemaz nav skaidrs, kas vanīgs un ar ko sākt. Atliek tikai vērot cilvēkus, kuri spēlē spēles un spēles, kuras spēlē cilvēki. Tāda dīvaina suga mātei dabai sanākusi.
Taču ļaužu pašdalīšanās, kas ir dabisks process, atšķiras no situācijas, kad dalīšana ir apzināta un mērķtiecīga elites politika.