1920. gadā lielinieku partijas (un arī nu jau "Padomju" Krievijas) vadība nolēma, ka ko jādara, lai kā iegūtu bijušo impērijas Kaspijas jūras floti (tankkuģus un kara kuģus), kas, sakautajām "balto" vienībām atkāpjoties, bija nonākusi Persijai piederošajā un britu kontrolētajā Enzelas ostā, un tur internēta. Juridisku tiesību uz impērijas mantojumu lieliniekiem nebija, savukārt mēģināt kuģus atgūt ar spēku, nozīmēja atklātu militāru konfliktu ar Lielbritāniju.

Tad nu ārlietu tautas komisārs (tb ārlietu ministrs) Čičerins nolēma iet jau iestaigātu taciņu, proti, Volgas-Kaspijas kara flotiles komandierim Fjodoram Raskoļņikovam vajadzēja "uz savu galvu" (t.i. it kā priekšniecībai nezinot) uzbrukt ostai. Ja sanāks, tad labi, bet ja nesanāks, Maskava norobežosies un postulēs, ka neko nezina: gan jau, ka vietējie, nopirkuši krievu uniformas mednieku makšķernieku veikalā, bet mūsējo tur nav – ja tā būtu Sarkanā Armija, tad viens pats budjonoviešu kavalērijas pulks tur visus būtu izklapējis pāris stundu laikā!

Tā nu 1920. gada 18. maijā "brīvprātīgie" vairākos kuģos naktī pietuvojās Elzelas ostai un līdz ar pirmajiem saules stariem tai uzbruka. Savukārt no sauszemes uzbrukumu atbalstīja kavalērijas divizions, kas jau agrāk bija turp devies pa kalnu takām no lielinieku iekarotās Azerbaidžānas. Rezultātā pilsētas nelielais garnizons tika sakauts un bēga, bet lielinieki ieņēma gan pilsētu, gan krietnu teritoriju ap to. Necerētie panākumi tā spārnoja pasaules revolūcijas bīdītājus, ka Kremlī jau sāka domāt par Persiju kā jaunu "padomju republiku" un jūras robežu gar Indijas okeānu. Nu un tika nolemts radīt Persijas Padomju Sociālistisko Republiku.



Tas arī tika pēc jau zināma scenārija (atcerēsimies kaut vai visas fiktīvās Ukrainas, Somijas, Igaunijas, Baltkrievijas, Latvijas Stučkas u.c. "padomju valdības") tika izveidota jaunās republikas Kara revolucionārā padome, valdība un armija (kuras kodolu gan veidoja "brīvprātīgie", kas šādi izmantoja savus atvaļinājumus). Augustā Persijas Sarkanā Armija uzsāka pārējās Persijas "atbrīvošanu", ar perspektīvu ieņemt Teherānu, taču jau pēc pāris nedēļām uzvarošie sarkanarmieši sastapās ar Persijas regulārās armijas daļām, un t.s. Persijas kazaku divīzija pirmajā kaujā tos sakāva lupatlēveros, saņemot gūstā vairāk nekā 500 "tūristus". Drīz vien kazaki ieņēma jaunizceptās sociālistiskās republikas galvaspilsētu Reštu, un no sakāves sarkanos paglāba tikai atvaļinājumā palaistais strēlnieku pulks no Baku, kas nevis brauca apciemot ģimenes, bet gan devās palīgā idejiskajiem brāļiem taisīt revolūciju. Rešta astoņas reizes nonāca te persiešu, te sarkano varā. Pa to laiku lielinieku kontrolētajā teritorijā sākās agrārā reforma, nacionalizācija un pārtikas resursu konfiskācija, kas nekādi neraisīja sajūsmu vietējā proletariātā, kas vēl joprojām bija pusfeodāla cilšu sabiedrība. Sāka veidoties vietējo cilšu partizānu vienības, kas sāka uzbrukt lieliniekiem.

Savukārt Lielbritānijas valdība ne pa jokam satraucās par iespējamo Persijas nonākšanu lielinieku varā. Maskavai tika piedāvāts darījums: Lielbritānija pārtrauc militāro palīdzību Polijai un ģenerāļa Vrangeļa armijai, atzīst de iure KSFPR un slēdz ar to tirdzniecības līgumu, savukārt Sarkanā Armija aizvācas no Persijas, kurā oficiāli nemaz neatrodas. Kremlis sita saujā un solījās, ka darīšot visu, lai kā ietekmētu sev draudzīgos "ogļraču zemessargus" Persijas ziemeļos – 1921. gada septembra sākumā pēdējās Sarkanās Armijas vienības atstāja Persijas teritoriju, pametot savus nedaudzos vietējos atbalstītājus taisīt revolūciju vienus pašus.

Via: http://svpressa.ru/post/article/100071/