Kārlis Vērpe feisbukā: "No vienas karstas feisbuka diskusijas. Argumentam tika lietota Norvēģijas cietumu statistika (zemāk). Izvarošana tabulā ir Voldtekt. Un izrādās, ka 10 izvarošanas pastrādājuši somālieši, 9 - irākieši, 8 - eritrejieši, 7 - afgāņi... bet ar to tabula nebeidzas. Norvēģijas cietumos sēž arī 6 poļu un tikpat daudz rumāņu izvarotāji, brāļi lietuvieši atpaliek - tikai 4. Poļiem par labu jāsaka, ka, ja vien var ticēt vikipēdijā pieejamajiem imigrācijas datiem, viņu Norvēģijā ir teju trīsreiz vairāk kā somāliešu un irākiešu. Toties lietuvieši ir teju tikpat daudz. Bet rumāņi ir vien 11 000. Tātad 10 ieslodzīti izvarotāji uz 36 000 somāliešiem. Rumāņus sarēķiniet paši. Turklāt ar mūsu kaimiņiem varam lepoties visos pārējos noziedzības rādītājos, īpaši narkotiku jomā. Ja skatāmies kopumā, tad tālbraucēji noziedzībā no austrumeiropiešu imigrantiem atpaliek pamatīgi. Bet no šībrīža diskusijām noprotams, ka austrumnieku noziegumi ir īpaši briesmīgi, ja arī, vismaz cik var spriest no šīs lapas, veido ievērojami mazāku procentu nekā austrumeiropieši. Varbūt mums ir jāsāk baiļoties arī par to, ka kaimiņu dzīvesziņa un izpratne par baudām (narkotikas) var mums izrādīties destruktīva. Ja nu tā saindē Latviju. Lietuviešu biznesa pie mums jau netrūkst un arī slēpot viņi te brauc bariem."

http://www.nrk.no/dokumentar/okning-av-utenlanske-innsatte-1.11966820

Grāfs Šeremetjevs (Борис Петрович Шереметев, 1652-1719) savā literatūrā daudzkārt citētajā vēstulē Pēterim I rakstīja: "Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas (..) Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes."

1711. gadā cars uzdāvināja savam uzticamajam kambarkungam un karavadonim no šīs izdedzinātās zemes Piebalgas novadu: Vecpiebalgas muižu (Alt-Pebalg jeb Pebalg Orishof, t.i. Slātavu), Jaunpiebalgas muižu (Neu-Pebalg, t.i. Čangalienu) un Briņģu muižu (Brinckenhof). Tā kā Ziemeļu karā un 1710-1711 gadu mēra epidēmijā novads bija kļuvis mazapdzīvots (piemēram, Liepupes muižā 1710. gadā no visiem ļaudīm miruši bija 475, bet izdzīvojuši - 68), jaunais īpašnieks tur masveidā nometināja dzimtcilvēkus no Jaroslavskas guberņas, kā arī gvardes pulku atvaļinātos karavīrus, kuriem pēc gadu desmitiem ilgā dienesta tā īsti vairs nebija kur atgriezties. Šeremetjevs personīgi komandēja īpašo "nemirstīgo" 97. Vidzemes kājnieku pulku - 97-й пехотный Лифляндский генерал-фельдмаршала графа Шереметева полк, - kā arī, būdams otrā persona impērijā, brīvi rīkojās ar citu gvardes pulku atvaļināto personālsastāvu. Vēlāk, sākoties rusifikācijai, te, kā etniski labvēlīgā vidē, 1846. gadā izveidota pareizticīgo draudze, 1851. gadā uzcelta pareizticīgo baznīca, ierīkota kapsēta. Un ko panāca? Ieguva tikai kaudzi pareizticīgu latviešu.

T.i. visu Piebalgu pārklāja imigrācijas vilnis un lielāko daļu iedzīvotāju nu veidoja ieceļotāji no citurienes - "dvieļgalvas" jeb "ratcepuru galvas" - ar citām paražām, apģērbu, vērtībām, ticību un dzīvesveidu, kam latviskā dzīvesziņa un Preambula bija svešas. Notika tieši tas, no kā mūsdienās patrioti baida Eirōpu. Un kas notika?

Grāfa Šeremetjeva pārvaldnieki, lai gūtu lielākus ienākumus izrentēja īpašumus, lielāko tiesu maz jaucoties zemnieku sadzīvē, rezultātā novadā uzplauka amatniecība (kā vienmēr, kad valdība nemēģina ko regulēt), piebaldzēni, atšķirībā no citu pagastu iedzīvotājiem, visai brīvi brauca uz gadatirgiem tirgoties. Negaidīja vis rīkojumu no muižkunga, bet paši rūpējas par skolu izveidošanu, dibināja dažādas biedrības, organizēja koru dziedāšanu un teātra izrādes. Imigrantu pēcteču Piebalga kļuva par Latvijas pirmās atmodas centru, tur aktīvi darbojās t.s. brāļu draudzes ar savām skolām, no turienes nāca Atis Kronvalds, Auseklis, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Antons Austriņš, Jēkabs Pilsātnieks, Pēteris Ceriņš u.c. Šeremetjevi jau visai agri ļāva zemniekiem izpirkt zemi, tāpēc Vecpiebalgas īpatnība XIX-XX gs. mijā bija arī daudzās lielās vecsaimniecības. Un vēl šobrīd, kā VFF lekcijās stāstīja nelaiķe doc. Leinasāre, vidējais piebaldzēna augums ir par saviem 5 cm garāks, nekā citos Latvijas novados (jo gvardes pulkos ņēma pamatīgus tēvaiņus).

Pagājuši nieka 300 gadi un lai nu kāds piebaldzēniem tagad pasaka, ka šie neesot īsteni latvieši - ar ilksi (mūsdienās ar kardana krustu) atrausies. ;)

Latviešu (Kurzemes piekraste no Kuršu kāpas līdz Engurei) nacionālais ēdiens ko restorānā "Kontinentāle" dēvēja par Nehrungstauben: sālīta vārna kāpostos.

( nu_ir_auzas )

Hipsterisms radās paēdušajos Rietumos balto apkaklīšu vidū kā kārtējais subprotests. Motivācija aš gluži kā savulaik hipijiem un pankiem, tb sava nicinājuma pret mantas kultu demonstrācija, taču šoreiz saglabājot darbu un ienākumus, nevis kā iepriekšējās paaudzes, pametot visu un mūkot prom uz Goa vai Katmandu. Tb nevalkāt brendotu klozi, lai paustu attieksmi un pozicionētu sevi kā tam pāri stāvošu: varu atļauties, bet tieši tāpēc atsakos.

Austrumeiropas telpā hipsterisms ir kardināli atšķirīgs, un līdzīgs Rietumu hipsterismam tikai vizuāli. Proti, daļa šejienes sabiedrības par hipsteriem kļuva momentā, tikko šī vēsma līdz šejienei atnāca, nevis tāpēc, ka varētu atļauties, taču pārliecības pēc gribas norobežoties no lupatu kulta, bet gan gluži pretēji: baisi jau nu gribas brendoties, taču nevar atļauties. Tā nu hipsterisms austrumeiropas plikadīdam nāca kā ūdens malks tuksnesī: beidzot vari nevis visu pieticīgo KKF izsniegto radošā bezdarbnieka pabalstu iztērēt humpalās, meklējot brendu, bet gan atliek vien izrevidēt vecāsmātes skapi laukos (un katram no šiem 1.-2. paaudzes pilsētniekiem šādu skapju pilns) - esi ūbermoderns un nekādu izdevumu. Nekādu mēbeļu - pietiek ar pāris apskretējušiem hlamiem, ko senči ielidinājuši šķūnī, lai būtu ūberinterjers. Vectēfa fiksītis, ar ko šis minas uz ciema bodi pēc kefīra - konfiscēts, un esi zirgā. Nu pat nauda paliek pāri vincukam!

Nu un protams maza daļa viltushipsteru, tb tie, kas jau pelna pietiekami, taču savā brendu pielūgsmē nekad nevilks ko īsti vecu un autentisku, bet gan tērēs bargu naudu pseidovintāžam, ar ko tirgotāji, uzoduši auditoriju, šos bagātīgi apgādā. Tur jau ir sacensība gluži kā Juglas cacu vidū, tikai nevis par to, kam krutāks un dārgāks dolčgabani, bet kuram dārgāks "ērenpreiss".

Tb īstu hipsteru dievzemītē, šķiet, nemaz nav. :)

Vakar TV3 programmā pamanīju svarīgu vēsti: 21:00 "Sezonas beigas! Precos ar svešinieku." Runa ir par tautā populāru TV šovu, kur absolūti nepazīstami cilvēki tā uz skaitli 3 apprecas un tad sāk iepazīties. Spriežot pēc tā, ka ne Levits, ne Vanags ne citi tautas tikumības un tradīciju sargātāji un kopēji ne pušplestu vārdu nav to pieminējuši, kungi skatās un atzīst šādu attiecību modeli par normu, tb visnotaļ atbilstošu "dabiskās ģimenes" modelim. Acīmredzot šāds TV demonstrētais laulības svētuma un ģimenes kā sabiedrības vērtību mēra modelis ir tik dabisks, ka pat Sedlenieks to nav pieminējis savā esejā ( https://sedlenieks.wordpress.com/2015/03/05/par-dabisko-gimeni/ ).

Tatjana Tolstaja
"90-60-90"

BET MAN, OŅEGIN, ŠIS KRĀŠŅUMS...
Mēs šaušalīgi vālamies novājēt. Bet kamdēļ gan, jājautā, novājēt? Daudzās kultūrās kārnums nebūt nav vērtē, to drīzāk uztver kā slimības pazīmi. Krievu valodā "vājš" (худой) ir vārda “slikts” sinonīms; pagājušajā gadsimtā visos sabiedrības slāņos, izņemot aristokrātus, cienīja “apaļīgas”, “pilnīgas” un “kuplas” – tirgotāju sievās vērtēja “kāšņumu” un “staltumu”. “Krāšņs augums! Kaut tūlīt uz anatomikumu” – teica Bazarovs, slēpdams erotisku sajūsmu aiz cinisma maskas. Dienvidos liekais svars nerada nekādus iebildumus. Maskavas resnītes vienmēr atgriezušās no dienvidu kurortiem patīkami izbrīnītas: redz kā Ukrainā sajūsminās par ar rokām neaptveramo! Kaukāzā uzskata, ka “sieviet' jābut resn' un meln'; ja ļot' resn' – var būt balt'”. Milosas Venēra – visai jauka pilnīga dāma. Arī “Trīs grācijas” nav nekādi kaulu kambari. Par Rubensa sievietēm nemaz nerunāsim. Bet neolīta “venēras” tām visām var dot pat visai pamatīgu handikapu.
No otras puses, attīstītākās kultūras, kuras tiecas uz izsmalcinātību (vārds “izsmalcinātība” vien jau liecina pats par sevi), vērtē sievietē kalsnumu, bālumu, gaisīgumu, slaidumu, šaurus gurnus, plakanas krūtis, neķermenību. Zemnieks sajūsminās par sievišķa sārtajiem vaigiem, savukārt apriņķa pilsētas kundzītes dzer etiķi, lai iegūtu aristokrātisku bālumu. Nepreciet kursistes, tās resnas kā sardeles! Mūsdienu masu kultūra arī orientēta uz kalsnumu. Supermodele Keita Mosa ar savām skeleta uzbūves uzskates līdzekļa cienīgajām proporcijām mums šķiet daudz pievilcīgāka par kuplām tirgussievām. Resnums atgrūž. Ja varētu izvēlēties, mēs mainītu visas Venēras sārtvaidzes spoguļu priekšā pret citu skaistuma ideālu: dzērves kājām, kuras vainago veļas dēlis.

( ... )

Slavenajā austrumzemes cartētētiņa intervijā - http://www.kremlin.ru/news/47250 - skanēja apgalvojums: "Ведь мы же почти от официальных лиц слышали многократно, что несправедливо, что Сибирь с её неизмеримыми богатствами вся принадлежит России" (Jo mēs no gandrīz oficiālām perosnā daudzkārt esam dzirdējuši, ka nav taisnīgi, ka Sibīrija ar tās neizmērojamām bagātībām pieder Krievijai). Austrumos no Zilupes tas bieži tiek atkārtotas atkal un atkal kā pierādījums tam, ka Rietumi naktis neguļ, apskaužot Krieviju un alkstot to sagraut. Lai gan nekad neviens politiķis Rietumos neko tamlīdzīgu nav teicis. Kā mi3ch konstatē, frāzi "Сибирь — слишком большая территория, чтобы принадлежать одному государству!" (Sibīrija ir pārāk liela, lai piederētu tikai vienai valstij.) pirmais izteicis Krievijas TV raidījuma "Постскриптум" vadītājs Puškovs (Алексей Пушков), neinformējot, no kurienes to rāvis, un tā sauklis, apaugot ar variācijām, dzīvo pats savu dzīvi.
Tā kā jautājums par frāzes izcelsmi pa laikam parādās, ir arī atbildes, no kurām populārākā šobrīd to piedēvēt Olbraitai (Siberia holds too many natural resources for just one country’s use, Albright apparently said), bet vai kundzīte atvaļinājusies ko tādu patiesi ir teikusi, nezinu. Aplam jau nu nediplomātiski izklausās.

Tas pats, manuprāt, ir arī dievzemītē ar frāzi "Наша Рига прекрасный город, жаль только, что слишком много латышей" (Mūsu Rīga ir lieliska pilsēta, tikai žēl, ka tajā pārāk daudz latviešu) - esmu to dzirdējis daudzas jo daudzas reizes, un vienmēr tikai no latviešiem. Tīņa gadus pavadīju Imantā, dzīvoju klasiskā deviņstāvenē, kur bijām aš vai vienīgā latviešu ģimene, mācījos t.s. "draudzības" skolā, kurā bija latviešu un krievu plūsmas, un savstarpējie kautiņi bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa (taisnības labadiņ jāpiebilds, ka biežāk krievi klapēja latviešus, nevis otrādi, jo latvieši bija krietni bailīgāki un neorganizētāki). Nu un savstarpējā pasaukāšanās bija norma, tb dzirdēts ļoti daudz kas. Taču ne reizi šo frāzi neesmu dzirdējis ne no viena krieva (lai gan pieļauju, ka, tepat blakus dzīvojot, kāds krievs to no latviešiem varētu būt iemācījies), vienmēr tikai no latviešiem kā pierādījumu krievu ģenētiski ļaunajai un netaisnīgajai dabai.

Francijas ārzemnieku leģiona 5. kājnieku pulka 3. bataljona leģionāri, 1953. gada septembris

"(..) Lielākā daļa bija vācieši, īsti karotāji, bijušie Vērmahta vai SS vīri, izkājuši caur uguni, ūdeni un vācu armijas dzelzs disciplīnas dzirnavām. Viņiem bija numuri un visās malās visdažādākie tetovējumi: "Heil Hitler!" u.tml., "Deutschland machin" uz krūtīm, identifikācijas numuri uz apakšdelma otras puses, dažādi teksti, miroņgalvas un tamlīdzīgi brīnumi. (..) Komandieri par to nesmējās, bet gan cienīja šos puišus - viss bija palicis pagātnē un nevienam nevajadzēja neko skaidrot. (..) Neviens leģionāram neko nevaicāja, viņa pagātne, ģimene bija tabula rasa, gluži kā man. Viņa dienesta pakāpe iepriekšējā armijā te neko nenozīmēja, Vērmahta kapteinis Leģionā varēja būt ierindnieks. (..) Vēl kas mani izbrīnīja Leģionā, bija virsnieku izturēšanās. Patrulējot, kaujās viņi vienmēr gāja savu vīru priekšgalā. Viņi nekliedza "Uz priekšu!", bet gan "Man pakaļ!" Negribu teikt, ka mūsu virsnieki būtu gļēvuļi, nemaz nē, taču viņi atradās atsevišķa, tikai sava īpašā vada ielenkumā, tur bija leitnanta sekretārs un citi, tāds kā mazs galms, ko dēvēja par "services". Parastajā armijā mentalitāte un uzvedība ievērojami atškīrās no Leģionā valdošās. Mūsu virsnieki kultivēja zināmu nepieciešamību pēc komforta, ne pārspīlētu, kam nebija nekā kopīga ar Leģionā valdošo spartisko garu. (..) Bieži vien viņi veidoja pārus - tas visbiežāk bija vērojams vācu leģionāru vidū; poļu un krievu vidū retāk. Kad vienība veica operāciju pret vjetiem, komandieris nekad nelika pāri kopā vienā patruļā, bet gan sadalīja tā, lai katrs būtu savā grupā, bet ne pārāk tālu viens no otra. Ja viens cieta, tad otrs veda savu patruļu glābt savu ievainoto draugu, pat ja viesuļuguns nāca no visām pusēm. (..) Kurš bija vīrs, un kurš sieva - tādus jautājumus te neuzdeva. Un nekad neviens neuzdrošinātos [līdz zobiem bruņoto leģionāru klātbūtnē] par to pajokot vai paņirgāties. (..)"

Kaut katru rītu mostos ar domu, ka vo šodien gan iespringšu visu noarhivēt (tas tomēr darbietilpīgs process, jo neļauj - vismaz uz MAC - noarhivēt visu gadu ierakstus optom, lai vecumdienās varētu memuāros iekļaut) un izdzēsties nahren no cibas, tā atkal gadās kas interesants, ar ko vēlme arī šeit padalīties (jo manas aktīvās virtuālās gaitas rit citās ārēs).

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski.