| Jau vairākus gadu desmitus intelektuāļi reflektē par lielu bēdu, proti, Rietumu civilizācijai zudusi ir nākotnes vīzija.
20. gs. Rietumu civilizācija piedāvāja pārējai pasaulei progresu: konkurenci un praktiski neierobežotas indivīda pašrealizācijas iespējas, dinamismu, attīstību, kā arī absolūtu brīvību publiskajā un privātajā telpā, kā rezultāts praksē izpaudās daudz augstākā dzīves līmenī. Tas tika pausts Rietumu pašpozicionēšanās paketē un fascinēja trešās pasaules civilizāciju iedzīvotājus, t.sk. postpadomju sfēras iedzīvotājus, jo kontrastēja ar viņu statusu būt pavalstniekiem, nevis pilsoņiem. Taču līdz ar Rietumu zaudējumu Aukstajā karā, progresa ideja izčākstēja. Nekur publiskajā diskursā nav redzama kāda konkrēta nākotnes vīzija, ir tikai reakcijas uz ārējiem kairinājumiem (Ķīnas ekspansija ekonomikā, reliģiskā fanātisma jaunais vilnis islāma pasaulē, neofašisms un Krievijas agresija Austrumeiropā u.c.) post factum.
Jā, no militārās rūpniecības ienāca jaunu tehnoloģiju vilnis, bet vien kā pagājušā gs. tehniskā progresa trenda paliekas. Toties strauji pieņēma universitātēs patvērumu atradušais marksisms, pārņemot valstu pārvaldes mehānismus (jo kur gan citur darbu radīs marksistisko masu augstskolu absolenti) un radot jaunus trendus, sākot ar kažokzvēru glābšanu, vegānismu un nefosilo enerģijas ieguvi, un beidzot ar melnā rasisma glorificēšanu un atsevišķu sociālo grupu kvotēšanu un priviliģēšanu. Nespējot radīt jaunu paradigmu, taču noraidot iepriekšējo (konkurence un piepūle ir sliktas, hierarhija ir slikta, uzvarēt ir slikti), redzam vēlmi radīt jaunu kārtību, kas diemžēl izpaužas vien bezrezultātu tukšā reflektēšanā, gūzmā ierobežojumu un aizliegumu, kuru skaits pieaug aritmētiskā progresijā. Konkrētas vīzijas un mērķu nav.
T.i. Rietumi uzvarēja Aukstajā karā politiski un ekonomiski, taču sociālisms, cietis sakāvi atklātā pretstāvē, guvis uzvaru no iekšpuses, kur to neviens negaidīja. Un, ja 1972. gada Romas kluba pareģojumi bija margināls kuriozs, kas raisīja smīnu, tad mūsdienās tie pieņem aizvien konkrētākas aprises. |
ja domā un runā, tad nepieraksti,
ja domā, runā un pieraksti, tad neparaksties,
ja domā, runā un pieraksti un paraksties, tad nebrīnies.