Aizprātojos, raugoties, kā dūms kāpj vakara debesīs. Pierasts uztvert saprātu (un domāšanu) pirmkārt jau kā izziņas un problēmu risināšanas rīku. Taču visā mūsu sugas bioloģiskās pastāvēšanas nelielajā vēsturē saprāts drīzāk ir kalpojis komunikācijai: sociālajai mijiedarbībai un koalīciju veidošanai. Problēmu risināšana kļūst aktuāla visai vēlu ne tikai no bioloģijas, bet arī no vēstures skatu punkta raugoties. Pat loģika sāk izplatīties tikai pirms nieka 2500 gadiem Hellādā, līdz ar pāreju no mīt[os]a un logosu. Savukārt racionālā domāšana vispār ir jauno laiko produkts. Pat šodien lielāko daļu ļaužu prātus aizņem komunikācija, nevis kognikācija.

T.i. cilvēka domāšana nemaz nav domāta "realitātes" izpratnei, bet gan grupas biedru uzvedības modelēšanai. Jā, līdz ar prāta attīstību, domāšanu sāka izmantot arī šai papildus funkcijai. Taču līdzīgi kā kad rokā āmurs, viss visapkārt šķiet naglas, ar domāšanu notika tas pats. Visai sarežģītais realitātes izpratnes jautājums tika reducēts uz vienkāršāko - pār šo realitāti valdošo garu un dievu uzvedības modelēšanu. Tā nu reliģiskais pasaules skatījums dabiski radās it visur, kur vien bija cilvēks. Taču tā nebūt nav kāda "primitīva" domāšana, nebūt nē. Tas vienīgi ir lekāls no citas pasaules. Pirmajām amfībijām, kas izlīda krastā devona periodā, gan jau arī bija makten grūti pārorientēt ekstremitātes no peldēšanas uz iešanu - gan jau centās iet nevis soļojot, bet kā peldot... Tāpat ir ar to saprātu - ne tik sen izniris no bezapziņas dzīlēm, tas vēl joprojām cenšas apgūt vēl joprojām jauno vidi. Tā teikt, nešaujiet uz muzikantu, viņš spēlē kā prot.