Tālā 457. (vai 460., vai 461., vai 469., vai 492., vai 493.) gada 17. martā eņģeļu delegācija nolaidās mūžzaļajā un mūžmitrajā Eiras salā pēc mirušā turienes bīskapa Patrika dvēseles. Un bija netīkami izbrīnīti, ka priekšā jau tusēja varza ar dēmoniem, kas ieradušies šajā pašā sakarā. Protams, raisījās kvēls disputs labāko agrīnās sholastikas paraugu garā:
- Dzērājs! – argumentēja velli.
- Īrijā tas nav nekas slikts! – oponēja eņģeļi.
- Zaimotājs!
- Īrijā tas nav nekas īpašs!
- Kauslis un huligāns!
- Īrijā tas ir normāli!
- Visu laiku aicināja nogalināt visus angļus un sakšus!
- Īrijā tas ir pašsaprotami!
- Ēda gaļu gavēņa laikā un dzēra elu!
- Ceļiniekam tas ir ļauts!
- Kādam ceļiniekam?!
- Tam, kurš izvēlējies grūto un sadzīves ērkšķiem pilno ceļu pie Dieva! – noskaldīja eņģeļu runasvīrs. Un, skandējot Ozianna!, līksmiem izsaucieniem eņģeļi parāva Patrika dvēseli debesīs.
Bet viņa bijušās draudzes avis sāka svinēt Sv. Patrika dienu kā veselā saprāta uzvaru pār likuma burta kalpību.