| Pēdējos gados mocījos 50gadnieka krīzē - bija sajūta, ka smadzenes atrofējas tik ļoti, ka pat "Rīgas laiks" lasīšana nelīdzēja. Taču nu esmu atradis jomu, kurā var sākt no nulles mācīties, jo nekā nesaprotu. Tā ir pedagoģija!
Piemēram, šobrīd acu priekšā: "procesu dalīšana konkrētās sfērās, lai cik pārdomāta vai hierarhiska tā būtu, ir vāji pamatota vai dažkārt vispār empīriski nepamatota. Tāpat taksonomijas parasti aptver tikai daļu kognitīvo procesu vai uzsver dažus, taču neatspoguļo visu kognitīvo un metakognitīvo procesu mijsakarības. Kopumā šāda kognitīvo darbību dalījums un iedomāts secīgums noteiktā hierarhijā nav empīriski pamatots un neatbilst tam, kā bērns vai pieaugušais mācās. No vienas puses, SOLO un Jaunās taksonomijas modeļi noder, lai novērtētu skolēnu snieguma un mācīšanās progresu, taču, no otras puses, skolotājam vienmēr jāpatur prātā, ka šīs klasifikācijas ir mākslīgas un neietver visu procesu variāciju."
Lasu burtiņus un sēcu kā Vinnijs Pūks, klausoties Pūces teiktajā: Kādi gari, skaisti un nesaprotami vārdi! Kosmoss! Būs, ar ko nodarboties turpmākos gadus. |
Bet šī citāta galvenā doma ir: pedagoģija nav zinātne. Reti sastopama paškritika, un autors būtu jāuzslavē par uzdrošināšanos to pateikt tik skaidriem vārdiem. Ja būtu vēl vienkāršāk pateikts, tad kolēģi nolinčotu kā rudzīti :)