Laiku pa laikam manu publiskus izteikumus, ka vēsture neesot zinātne.
Vai šīs tēzes propanētāji vēlas kaitināt zinātājus, vai gluži vienkārši demonstrē savu nekompetenci, nav ne jausmas. Ideja, ka vēstures zinātne nav zinātne, visbiežāk balstās uz trim pamatapgalvojumiem:
- vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta;
- vēsturē nav likumu, kas atkārtotos;
- no vēstures pētīšanas nav nekāda praktiska labuma.
Zinātne ir cilvēku intelektuālās darbības joma, intelektuālās darbības sfēra, kurā ar teorētiskām vai eksperimentālām metodēm tiek iegūtas un apkopotas zināšanas par attiecīgajā jomā pastāvošajām likumsakarībām. Pēc izpētes priekšmeta un metožu īpatnībām zinātni iedala trīs relatīvi patstāvīgās nozaru grupās: dabaszinātnes (eksaktās), sabiedriskās (humanitārās) zinātnes un tehniskās zinātnes.
Vēstures zinātne pēta tādu mūžam mainīgu lielumu kā cilvēces pagātni. Šī pagātne ir objektīva – tā patiesi ir notikusi, – principiāli izzināma un pamatvilcienos rekonstruējama. Tā veikšanai ir pietiekami attīstītas vēstures pētīšanas metodes, kas ļauj pētīt pagātni un nonākt pie pamatotiem secinājumiem. Šī metodoloģija atbilst zinātniskās objektivitātes kritērijiem ne mazākā mērā kā, teiksim, ģeoloģijā vai paleontoloģijā izmantotās metodoloģijas. Zināšanu apjoms nemitīgi pieaug, pati zinātne attīstās, tās metodes pastāvīgi tiek pārskatītas, pilnveidotas un izstrādātas jaunas. Tas, ka pagātnes pētniecībā tiek pieļautas kļūdas, ka vienas interpretācijas nomaina jaunas, atbilstošākas jaunākajām atziņām, ir dažādas traktējumu skolas, notiek diskusijas un strīdi – tas viss ir gluži dabisks process, raksturīgs jebkurai zinātnei, vienalga, vai tā būtu humanitāra, vai eksakta.
Kas attiecas uz t.s. vēstures pārrakstīšanu, tad te jānodala izmaiņas pašā zinātnē, no ar zinātni nesaistītās sabiedrības daļas interesi par stāstiem par pagātni. Jaunu atklājumu un traktējumu inspirētas paradigmu maiņas ir raksturīgas jebkurai zinātnei, tas ir normāls attīstības ceļš. Kas attiecas uz mītu par vēsturi nomaiņu politisku iemeslu dēļ, nu tur lai veicinātu patriotismu, pamatotu valsts politiskās nostādnes utt., tad tam nav nekāda sakara ar zinātni. Pie tam šādi iespaidi no ārienes skar arī citas zinātnes nozares, piemēram, attieksmi pret evolūcijas teoriju, rasu jautājumu antropoloģijā, eigēniku u.c. Arī tajā, ka politiskā elite izmanto vēstures stāstus savu pozīciju stiprināšanā un mērķu panākšanā, nav nekas pārsteidzošs – tā tas bijis visos laikos.
To, ka vēsturē nav dzelžainu likumu, kas atkārtotos un, balstoties uz jau notikušo, ļautu precīzi prognozēt nākotni, nosaka pati pētāmā objekta - cilvēces, - specifika. Cilvēce nav statisks fizikāls objekts, bet gan sastāv no domājošiem (nosacīti), kaislībām un iegribām pakļautiem indivīdiem, kuru uzvedība un rīcība mainās, mainoties apstākļiem, situācijai, temperatūrai, resursu esamībai/neesamībai, t.i. milzumam blakus faktoru. Elektrona trajektoriju var aprēķināt, bet cilvēka uzvedību prognozēt var tikai aptuveni. Pārbaudīt, vai tā patiesi ir bijis, nevar, gluži tāpat kā, piemēram, fizikā nevar ne apskatīt, ne nomērīt kādu no slavenajām stīgām – stīgu teorija gluži vienkārši ir pagaidām saprātīgākais pasaules skaidrojums. Nāks jauni atklājumi, skaidrojums tiks koriģēts. Tā arī vēstures zinātne darbojas ar likumsakarībām un to meklējumiem, pagātnes rekonstruēšanu, gluži kā kriminālistikas eksperti pēc atstātajām pēdām rekonstruē nozieguma gaitu.
Par lietderīgumu runājot, vidusmēra cilvēkam zinātne kā tāda šķiet visai nelietderīga būšana. Protams, viņš labprāt lieto elektrisko spuldzi kā gaismas avotu, taču ne tuvu nav gatavs šķirties no naudas, lai kāds cits šo spuldzi izgudrotu. Lielākajai daļai sabiedrības, sēžot pie TV ar alus skārdeni vai vīna glāzi rokā, zinātne kā tāda, vienalga, vai runa ir par Visuma rašanās, bibliotēkas vai arhīva ēkas būvi, okapi antilopju uzvedības, kura tur gadsimta literatūras vai dinozauru skeletu pētīšanu, šķiet nepraktiska resursu šķiešana. Viņi gluži vienkārši nesaprot un nesapratīs, ka pieredzes pētīšana ļauj labāk saprast tagadni. Vai iespējams, nezinot Tuvo Austrumu vēsturi, vispār spriest un saprast arābu un izraēļu konfliktu? Cilvēkam, kurš neapzinās savu nekompetenci, šķiet, ka var, taču skaidrs, ka tas nav iespējams. Vēsture ir cilvēces pieredze, un tas, ka cilvēce atkal un atkal kāpj uz grābekļa, jo nu tas grābeklis citā krāsā, ir nevis vēstures zinātnes vaina, bet tas, ka ar zinātni nesaistītajiem šo zināšanu pietrūkst, taču nezināšanā balstīta paštaisnuma gan netrūkst. T.i. nemācīšanās no pagātnes un šo zināšanu neizmantošana nav vis zinātnes kā tādas vaina, bet gan to, kam tā nešķiet apgūšanas vērta.
Tas nu tā, pāris vārdos... Īstenībā aktuālāk šobrīd tas, ka liela daļa apkārtējo dalās viens ar otru, kādu sapni kurš redzējis, savukārt es pat neatceros, kad pēdējo reizi naktī esmu sapņojis un no rīta atcerējies, ka vispār sapnis bijis. Naktis vienkārši ir melnie caurumi.
Tas melnums drīzāk nozīmē, ka sapņotais nepaliek apziņā.
Diez vai tu iztiec bez REM fāzes pilnībā.
Starp citu - https://www.howsleepworks.com/