Rakstīt/rekonstruēt PSRS ikdienas vēsturi ir tikpat grūti, kā rakstīt par dzīvi "zonā" (cietumā, koncentrācijas nometnē, izsūtījumā) vai karā frontē identisku iemeslu dēļ. Proti, nekas nenotika tā kā bija noteikts priekšrakstos, pārāk daudz bija dažādu situatīvu kompromisu un "ēnu" prakšu, kuras nekādi neatspoguļojas oficiālajos avotos (laikraksti, lietvedības arhīvi, statistika u.tml.), par kurām vispār nevar izstāstīt paradigmas un konstutīvo uzvedības paraugu līmenī. Tāpēc padomju laikus piedzīvojušie vai nu klusē, vai stāsta anekdotes, vai, visbiežāk kuļ kanonisku sviestu (disidentisku, vai ostalģisku, kas nu kuram tuvāka). Rezultātā, jo laika nogrieznī esam tālāk no padomju laika, jo grūtāk ir objektīvi rekonstruēt tā ainu.
Mēs atceramies un mūsu vērtējumu veidoja mūsu vecāku komentāri, attieksme,replikas, grimases un rīcības katrā socreālisma realitātes epizodē. Kaut vai kā uzvesties rindā pēc kvasa vai stūķējoties eļektričkā. Kā reağet uz ziņām vremjā vai feļetoniem rjazanova filmās; kā stāstīt anekdotes par brežņevu un kā vīpsnāt par komjauniešiem, cik gribēt iet krievos uz afganistānu un dembeļos klopēties ar čurkām, staršinām un jefreitoriem. Kā bija alkt pēc donaldiņiem un džinsenēm, bet tikai dažiem vecākiem bija izmanība iegūt sociālo kapitālu lai piepildītu bērnu ilgas.