Linkam nav ne vainas, bet neļaujas ielikties kā bilde.

Viss jau no draudziņiem atkarīgs, kas piedraugoti. Man feisbukā visnotaļ strikta atlase (protams, no radiniekiem, k-kādiem bērnības draudziņiem un pupainām jaunuvēm neizvairīties), attiecīgi, nekādu lolkaķīšu nav, toties visnotaļ inspicējama jaunumu liste, kur kas publicēts, kādas grāmatas iznākušas, izstādes notiek. Tb pašam nav jātērē laiku, meklējot (dzīve īsa, internetu āres plašas), info pati nāk.

Tā arī var, bet tas tevi arī ieliek tādā kā vienādas domāšanas burbulī.

Gluži tāpat kā IRL – mēs visi lieliski zinām, ka ir gan atsaldēti kriminālisti, gan narkomāni, gan uz visu gatavi karjeristi, darbaholiķi un slaisti, utt. ut.jpr., taču izvēlamies nevis tos satikt un iedziļināties, bet gan komunicējam ar sev tīkamiem un interesantiem ļaudīm, tb radam savas komforta zonas burbuli. Virtuālā pasaule nav nekas atšķirīgs, bet gluži vienkārši reālās turpinājums. Zinu, ka lielākā daļa ļaužu pasauli redz citādi, pamatvilcienos pat saprotu, respektēju viņu tiesības (a kas cits atliek, hehe), taču netērēju savu laiku viņiem, jo ir interesantākas lietas, par ko interesēties un domāt. Tb mana dzīve ir pārāk īsa, lai to izšķiestu bez prieka sev.

Tā jau ir, bet tomēr šāda burbuļa radīšana man šķiet ierobežojoša, un arī cibā bieži var redzēt, ka diskusijas ieiet strupceļā tāpēc, ka katrs runā no sava burbuļa un nespēj paskatīties uz lietām no cita skatu punkta (kas nenozīmē, ka tam jāpiekrīt, bet labāk saprast sabiedrību).

Tu taču zini, ka cibā ir gan prostitūtas, gan narkomāni, gan krimināli sodīti noziedznieki, gan pārsteidzoši daudz PhD grādu īpašnieki, gan visādi cilvēki. Vispārīgi tieši tāpēc jau es nāku šeit ar viņiem parunāt. Viņi visi ir interesanti savā ziņā.

Drīzāk tā ir nespēja palūkoties uz aplūkojamo problēmu (un sevi) no malas, neitrāli, kā arī nespēja uz empātiju (tajā nozīmē, kā nolikt sevi otra vietā un mēģināt saprast, kā viņš uztver notiekošo). Tikko kā cilvēks problēmu uzlūko caur savas empīriskās pieredzes prizmu un nespēj apjēgt tās vienpusīgumu, spriedumi automātiski kļūst subjektīvi un paštaisni. Ideālā gadījumā cilvēks spēj to pārvarēt un aplūkot sociālos procesus (par tiem jau lielākie gāganu kari) no malas kā entomologs skudru dzīvi. Tad gan domāšana ir auglīgāka, gan tās virziens interesantāks, pat ja saproti, ka pats esi viena no skudrām ar attiecīgās populācijas mentalitāti un skatījumu. Lielākā daļa ļaužu to nespēj, tāpēc dialogu vietā veidojas paralēli monologi.

Es vairāk biju domājis ar interesantumu kā tādu. Tajā pašā feisbukā man ir virknīte ļaužu, kuriem ir pilnīgi pretējs un pat naidīgs pasaules skatījums. Taču mēs savstarpēji esam pietiekami toleranti, lai akceptētu otra tiesības tādam būt (kaut man bieži vien vienkārši nav saprotams, uz ko balsta īstens putinistu ideologs savu skatījumu), un pietiekami saprātīgi/spriestspējīgi, lai būtu viens otram interesanti. Ienaidniekus iepazīt pat ir aizraujošāk. :) Tb interesants ir ne jau tas, kurš to pasauli redz līdzīgi, bet tas, kurš domā interesanti. Sarunā nenosauc tevi par kretīnu, kurš jānošauj, kā to dara vidusmēra homo sapiens pārstāvis, bet gan ar sarkasmu norāda aloģismus tavā aizsardzībā, kurus vari apdomāt, pielabot, pārskatīt – tāda kā šaha spēle sanāk.
Diemžēl ar lielāko daļu cilvēku tas nesanāk, tāpēc nav vērts tērēt laiku un meklēt, ja ir pietiekami daudz citu. Kā nekā 7 miljardi, ir no kā izvēlēties. :)