Drīzāk tā ir nespēja palūkoties uz aplūkojamo problēmu (un sevi) no malas, neitrāli, kā arī nespēja uz empātiju (tajā nozīmē, kā nolikt sevi otra vietā un mēģināt saprast, kā viņš uztver notiekošo). Tikko kā cilvēks problēmu uzlūko caur savas empīriskās pieredzes prizmu un nespēj apjēgt tās vienpusīgumu, spriedumi automātiski kļūst subjektīvi un paštaisni. Ideālā gadījumā cilvēks spēj to pārvarēt un aplūkot sociālos procesus (par tiem jau lielākie gāganu kari) no malas kā entomologs skudru dzīvi. Tad gan domāšana ir auglīgāka, gan tās virziens interesantāks, pat ja saproti, ka pats esi viena no skudrām ar attiecīgās populācijas mentalitāti un skatījumu. Lielākā daļa ļaužu to nespēj, tāpēc dialogu vietā veidojas paralēli monologi.

Es vairāk biju domājis ar interesantumu kā tādu. Tajā pašā feisbukā man ir virknīte ļaužu, kuriem ir pilnīgi pretējs un pat naidīgs pasaules skatījums. Taču mēs savstarpēji esam pietiekami toleranti, lai akceptētu otra tiesības tādam būt (kaut man bieži vien vienkārši nav saprotams, uz ko balsta īstens putinistu ideologs savu skatījumu), un pietiekami saprātīgi/spriestspējīgi, lai būtu viens otram interesanti. Ienaidniekus iepazīt pat ir aizraujošāk. :) Tb interesants ir ne jau tas, kurš to pasauli redz līdzīgi, bet tas, kurš domā interesanti. Sarunā nenosauc tevi par kretīnu, kurš jānošauj, kā to dara vidusmēra homo sapiens pārstāvis, bet gan ar sarkasmu norāda aloģismus tavā aizsardzībā, kurus vari apdomāt, pielabot, pārskatīt – tāda kā šaha spēle sanāk.
Diemžēl ar lielāko daļu cilvēku tas nesanāk, tāpēc nav vērts tērēt laiku un meklēt, ja ir pietiekami daudz citu. Kā nekā 7 miljardi, ir no kā izvēlēties. :)