Hmm, vienīgā puslīdz kāda reakcija bija tieši par sirsniņas kā latyviešu valodai neatbilstošas zīmes izmantošanu: VVC sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu atbildīgajai amatpersonai par uzraksta “RĪGA” garumzīmes aizstāšanu ar sirsniņu, piemērojis naudas sodu, kā arī uzdevis garumzīmi atjaunot. Naudas sods uzlikts RDSD vadītājam Krišjānim Peteram.
Via: http://www.la.lv/rigas-dome-parsudzes-vvc-lemumu-par-administrativo-sodu/

Aber tas, ka autortiesību aģentūras klusē, ir visnotaļ saprotami, jo likums nav pārkāpts. Latvijas Republikas Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā, tb LPSR Autortiesību likuma normas. Aber tās nosaka skaidri: autors honorāru saņēmis un objekts nonācis pasūtītāja īpašumā. Autors, protams, saglabā personiskās tiesības (tb tiesības uz sava vārda kā autora minēšanu), aber mantiskās tiesības ir jaunā īpašnieka ziņā, kurš, ja grib, to objektu var kaut zaļu krāsot, kaut nojaukt (kā tiek darīts ar milzumu autoru radītiem objektiem, piemēram, Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas ēku, restorrāna "Sēnīte" ēku Berģos u.c.). Tb likuma pārkāpuma nav, attiecīgi, (K)AKA/LAA & biedri spiesti klusēt un tramdīt puķu tirgoņus, kuriem rādžiņš zem galda spēlē. Bet tas, ka tauta cepās Delfi.lv komentāros, tas normāli, jo neviens jau to s likumus nav lasījis, bet spriež kā tiesneši, pēc sirdsapziņas un izpratnes. :)

Jā, nudien taisnība par tām a-tiesībām, nebiju padomājis, ka toreiz tak autortiesības bija vienlīdzīgas mantiskajām tiesībām.
Lai vai kā, es tik un tā sirsniņu uzskatu par bezgaumību un drīzāk antireklāmu Rīgai.

Savukārt Liepājas simbolika ir no jauna radīta, tur var izpausties, kā vēlas.

Sirsniņa vai nu ir bezgaumīga, vai nav. citādi tā selektīvi sanāk. ;)

Es tak netiecu, ka Liepājas simbols ir sevišķi gaumīgs. Lēta pakaļskriešana visiem I NY, utt. Bet iepriekš nebija pat tā, tāpēc ir labi, ka tā.
Rīgā toties bija spēcīgs un atpazīstams simbols, kuru sacūkoja.

Tā teikt, uzraksts ХУЙ varbūt arī izdaiļo šķūnīti, bet uz teātra sienas gan tam nebūtu īstā vieta.

Par padomju laika dzelzbetona mantojuma spēku un atpazīstamību neņemos spriest, jo nekā no tā nejēdzu (pie tam nelabas aizdomas, ka ja to sirdi sarkanbaltsarkanās krāsās, lai ieriebtu Ušīša bandai, būtu uzlikuši vislatvieši kopā ar vienotībniekeim, tie paši lielie kritizētāji sajūsmā aplaudētu, ka beidzot dzelzbetona sūds izdaiļots), taču tik un tā Endzeliņš un Mŭlenbachs kapā rotē par šādu apgrēcību pret valodu! ;(