Nejauši googlojot pamanīju šausmīgu apgrēcību "Latvijas avīze" mājas lapā, kas tur publicēta pagājušā gada novembrī. Neraugoties uz to, ka tik ilgi visas valodnieku komisijas klusē (iespējams, šobrīd ķemmē tūristiem domāto suvenīrbodīšu krājumus, kur tās derdzīgās sirsniņas navalom) un dzimtās valodas pūristi arīdzan (tie vlaikam vēl joprojām aizņemti ar Rīgas pilsētas robežzīmju sakārtošanu), šķiet, jāierosina vistautas protesta kampaņu par šādu valodas apgānīšanu, Liepāju slavējot (jo katram taču zināms, ka sirsniņas simbolu nedrīkst izmantot ne kā dekoratīvu garumzīmi - garumzīmei jābūt tikai un vienīgi ktaisnstūrim, - ne arī kā vārda aizvietotāju):
Via: http://www.la.lv/rigas-dome-parsudzes-v
Aber tas, ka autortiesību aģentūras klusē, ir visnotaļ saprotami, jo likums nav pārkāpts. Latvijas Republikas Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā, tb LPSR Autortiesību likuma normas. Aber tās nosaka skaidri: autors honorāru saņēmis un objekts nonācis pasūtītāja īpašumā. Autors, protams, saglabā personiskās tiesības (tb tiesības uz sava vārda kā autora minēšanu), aber mantiskās tiesības ir jaunā īpašnieka ziņā, kurš, ja grib, to objektu var kaut zaļu krāsot, kaut nojaukt (kā tiek darīts ar milzumu autoru radītiem objektiem, piemēram, Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas ēku, restorrāna "Sēnīte" ēku Berģos u.c.). Tb likuma pārkāpuma nav, attiecīgi, (K)AKA/LAA & biedri spiesti klusēt un tramdīt puķu tirgoņus, kuriem rādžiņš zem galda spēlē. Bet tas, ka tauta cepās Delfi.lv komentāros, tas normāli, jo neviens jau to s likumus nav lasījis, bet spriež kā tiesneši, pēc sirdsapziņas un izpratnes. :)