Hmm, vienīgā puslīdz kāda reakcija bija tieši par sirsniņas kā latyviešu valodai neatbilstošas zīmes izmantošanu: VVC sastādījis administratīvā pārkāpuma protokolu atbildīgajai amatpersonai par uzraksta “RĪGA” garumzīmes aizstāšanu ar sirsniņu, piemērojis naudas sodu, kā arī uzdevis garumzīmi atjaunot. Naudas sods uzlikts RDSD vadītājam Krišjānim Peteram. Via: http://www.la.lv/rigas-dome-parsudzes-vvc-lemumu-par-administrativo-sodu/
Aber tas, ka autortiesību aģentūras klusē, ir visnotaļ saprotami, jo likums nav pārkāpts. Latvijas Republikas Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā, tb LPSR Autortiesību likuma normas. Aber tās nosaka skaidri: autors honorāru saņēmis un objekts nonācis pasūtītāja īpašumā. Autors, protams, saglabā personiskās tiesības (tb tiesības uz sava vārda kā autora minēšanu), aber mantiskās tiesības ir jaunā īpašnieka ziņā, kurš, ja grib, to objektu var kaut zaļu krāsot, kaut nojaukt (kā tiek darīts ar milzumu autoru radītiem objektiem, piemēram, Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas ēku, restorrāna "Sēnīte" ēku Berģos u.c.). Tb likuma pārkāpuma nav, attiecīgi, (K)AKA/LAA & biedri spiesti klusēt un tramdīt puķu tirgoņus, kuriem rādžiņš zem galda spēlē. Bet tas, ka tauta cepās Delfi.lv komentāros, tas normāli, jo neviens jau to s likumus nav lasījis, bet spriež kā tiesneši, pēc sirdsapziņas un izpratnes. :)
Via: http://www.la.lv/rigas-dome-parsudzes-v
Aber tas, ka autortiesību aģentūras klusē, ir visnotaļ saprotami, jo likums nav pārkāpts. Latvijas Republikas Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā, tb LPSR Autortiesību likuma normas. Aber tās nosaka skaidri: autors honorāru saņēmis un objekts nonācis pasūtītāja īpašumā. Autors, protams, saglabā personiskās tiesības (tb tiesības uz sava vārda kā autora minēšanu), aber mantiskās tiesības ir jaunā īpašnieka ziņā, kurš, ja grib, to objektu var kaut zaļu krāsot, kaut nojaukt (kā tiek darīts ar milzumu autoru radītiem objektiem, piemēram, Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas ēku, restorrāna "Sēnīte" ēku Berģos u.c.). Tb likuma pārkāpuma nav, attiecīgi, (K)AKA/LAA & biedri spiesti klusēt un tramdīt puķu tirgoņus, kuriem rādžiņš zem galda spēlē. Bet tas, ka tauta cepās Delfi.lv komentāros, tas normāli, jo neviens jau to s likumus nav lasījis, bet spriež kā tiesneši, pēc sirdsapziņas un izpratnes. :)