Tēmai savulaik jau pieskāros, taču nu interesanti palasīt nevis manus intuitīvos amatiera spriedelējumus, bet gan krietni graduētāka autora pētījumu. Runa ir par Dr.hist. Lipšas Inetas monogrāfiju "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939." (Zinātne: Rīga, 2014., 622 lpp. ISBN 978-9984-879-65-9), kur izrakstīju šo to no 151.-156. lpp.; 360.-365. lpp., 392.-399. lpp. un 541.-549. lpp.

Laukos jaunie cilvēki iepazinās siena vākšanas, kartupeļu lasīšanas, rudzu un vasarāju kulšanas talkās, kurās "puiši un meitas dabūja pa īstam izmeņģēties salmu gubenī" un tuvināšanos turpināja, "ejot meitās". (..) Rakstnieks Aleksandrs Grīns 1925. gadā "meitās iešanu" devēja "par to tradicionelo mūsu tēvu un sentēvu ieražu, kura uz laukiem ir modē vēl tagad". (..)

Jauni neprecēti vīrieši laukos parasti divatā vai lielākās grupās mēģināja iepazīties ar jaunām sievietēm, dodoties uz noskatīto sieviešu dzīvesvietām. Presē aprakstītajos gadījumos šie vīrieši parasti bija lietojuši alkoholu (alkohola lietošanu laikabiedri uzskatīja par vīrieša brieduma pazīmi) un uzvedās agresīvi. Laukos ieradumu veidot dzimumu savstarpējās attiecības šādā veidā dēvēja par "meitās iešanu". (..) Šāda paraža konstatējama visos Latvijas reģionos un tajā bija iesaistīti dažādu etnisko grupu vīrieši*. Tā, piemēram, 1934. gadā apciemojot jaunietes Jaunvāles pagasta Židavu mājās, latvgaliešu, lietuviešu, poļu un igauņu laukstrādnieki nav varējuši saprasties, kuriem būs priekšroka pārgulēt ar meitām**, tāpēc kautiņā salauzti galdi, krēsli, sasistas lampas un logi izdauzīti ne tikai dzīvojamai ēkai, bet arī kūtij. (..) Biežāk uzbrucējiem piespriestie sodi variēja no vienas līdz divām nedēļām arestā. 1920. gados par sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu policijas kārtībnieki vainīgos sodīja administratīvi, bet 1930. gados tiesāja jau par huligānismu, kas paredzēja bargāku sodu. Tikai huligānisma kontekstā prese "maitās iešanu" dēvēja par netikumu, bet visumā šī ieraža bija vispārpieņemta. (..)

"Meitās gājēji" kāvās arī lielākās grupās, piemēram 13 pret 10, bet dažkārt iesaistījās pussimts un vairāk vīriešu. 1931. gadā liels kautiņš notika Nerzes pagasta Skobuļos, kur pagasta puiši ,eitenes tēvam Donatam Kušneram draudu vēstulēs solīja "briesmīgu atriebību, ja viņš savu meitu izdošot cita pagasta puisim". Kāzas tomēr notika. Tikko kāzinieki atgriezās līgavas mājās, pagalmā iebruka bars mietiem bruņotu apkaimes puišu, kuri līdz šim meiteni bija izmantojuši, un izdauzīja mājai visus logus. Kāzinieki bēga uz līgavaiņa mājām, bet arī tur jau gaidīja apmēram 300 uzbrucēju. (..) Kad iestājās tums, tie izdauzīja mājai visus logus. Divi policijas kārtībnieki, kas arī bija viesu vidū, izšāva vairākus brīdinājuma šāvienus gaisā, tomēr pūlis neatkāpās, bet sāka mest akmeņus un sasalušas zemes gabalus, demolēt sētu. Tikai vēlāk, kad piesteidzās palīgi (acīmredzot aizsargi un policija), tika aizturēti 55 uzbrucēji. Piecus galvenos vadoņus apcietināja, bet pārējos pēc pārrunām uz vietas atbrīvoja. (..)

Bieži atraidītie atriebās nevis sāncenšiem, ar tiem izkaujoties, bet izdemolējot nolūkotās sievietes mitekli, visbiežāk izdauzot logus. Tomēr dominēja gadījumi, kad "meitās gājējus" mājinieki atsacījās ielaist nevis tāpēc, ka priekšā jau būtu sāncensis, bet kādu citu apsvērumu dēļ.*** Tad neielaistie dauzīja logus, uzlauza durvis, izmīdīja puķu dobes, piekāva mājiniekus. (..) Ikdienā bija jārēķinās ar situāciju, ka jebkurā naktī var mājās ierasties iereibuši vīrieši pēc seksa. Piemēram, 1931. gadā divi latvju jaunieši Dikļu pagastā ielauzušies kādas kalpones istabiņā un aplējuši jauno sievieti ar darvu, "jo tā ar visiem nav ielaidusies". Agresija, ko mūsdienās droši klasificētu kā seksuālu vardarbību, lauku vidē tika vērsta arī pret precētām sievietēm. Tā Rucavas pagastā ap 2:00 naktī kādās mājās saimniece uz klauvējiemu atvēra durvis. Mājā ielauzās pieci vīrieši, kas ālējās, uzmācās ne tikai meitām, bet arī viņai ar neķītriem priekšlikumiem, notrieca zemē, pārsitot lūpu, noplēsa naktskreklu. Divas meitas izbēga mežā, bet vīrieši mājas pameta tikai pēc pusotras stundas, panākuši nāciena iemeslu. Bieži vīrieši bēgošās sievietes vajāja arī mežā. Faktiski jaunas sievietes laukos nevarēja justies drošas nekur, pat savās mājās. Un ne tikai viņas, bet arī to radinieki vīrieši bija spiesti samierināties ar šādu rīcību. (..)

Uz "meitās iešanu" kā "latviešu tradīciju" 1926. gadā atsaucās apsūdzēta vīrieša advokāts Jelgavas apriņķa miertiesā, kura klientu 21 gadu veca sieviete iesūdzēja tiesā. (..) Advokāts Krinģelis pamācīja sūdzētāju, ka viņai, kas ir "pilnīgi peiaugusi jaunava", būtu gan jāzina, ka "meitās iešana nav nekāds apvainojums", bet gan "mūsu vecvecā tautiskā ieraža no senču laikiem, tā sakot, kultūras tradīcija", un Pēteris N. darījis tikai to, ko citi visi dara". Mazpilsētu prese par "meitās iešanu" informēja tikai tad, ja šajā procesā bija noticis kas no konteksta izlecošs, t.i. likumpārkāpumi (kautiņi, īpašuma bojāšana). (..) Gadījumi, kad sievietes vērsās policijā, bija ļoti reti, jo, pirmkārt, "meitās iešana" tika uzskatīta par ikdienišķu parādību un arī pašas jaunās sievietes ar to bija samierinājušās kā neizbēgamu likteni, otrkārt, sabiedrība un tiesu varas pārstāvji šādos gadījumos drīzāk nosodīja sūdzētāju, nekā apsūdzēto, jo tā taču bija "tradicionela mūsu tēvu un sentēvu ieraža".(..)

Reģistrēto abortu skaits Latvijā no 1921. gada līdz 1939. gadam pieauga 3,8 reizes - no 1241 līdz 4760. (..) Kriminālpolicijas priekšnieks Gustavs Tīfentāls atzina, ka kriminālais aborts tiek atklāts tikai, "ja slepenā dzemdētāja nomirst ar asins saģiftēšanos, vaj izdodas pieķert jaundzimušo bērnu liķīšu izlicējas". (..) Nereģistrēto abortu līkne, protams, nav zināma, kaut aprēķini ļauj domāt, ka 1939. gadā 94,6 % no abortiem bija nelegāi un nereģistrēti. (..) Nereģistrēto abortu skaits tika lēsts 16-60 000 gadā. Ārste Klāra Hibšmane 1929. gadā apgalvoja, ka gadā notiek vismaz 20 000 abortu. Savukārt Veselības departamenta direktors Augusts Pētersons 1930. gadā minēja 60 000. (..) Jaunā Latvijas valsts pārņēma Krievijas impērijas Sodu likumus un līdz ar tiem abortu sodāmību. Sievieti, kas izdarījusi abortu, paredzēja sodīt ar ieslodzījumu pārmācības namā uz 3 gadiem. (..)

1938. gadā reģistrēti 3570 ārlaulības bērni. Ārlaulības bērnu īpatsvars Vidzemē ārpus pilsētām, laukos bija 82,2%, Latgalē - 82,4%, Zemgalē - 78,6%, Kurzemē - 75,3%, visā valstī kopā ārlaulībā dzimušie 65,5% bija laukos. No visiem Latvijā dzimušajiem bērniem 9,7% "tēvs nezināms". (..) Cilvēki pret ārlaulībā dzimuša bērna māti izturējās dažādi - vieni nosodīja (vecāki padzina no mājām, radi izslēdza no sava vidus, sievieti nepieņēma darbā, ja viņas pasē bija ierakstīts ārlaulībā dzimis bērns). Arī bērna dokumentos tika norādīts, ka tas dzimis ārlaulībā. Latgalē starpkaru periodā pamestos zīdaiņus neuztvēra kā pilntiesīgus sabiedrības locekļus, tiie bija kā "zemāka kasta". Bieži, "meitas negodu" slēpjot, tās vecāki bērniņu uzdeva par savu. Bieži ārlaulībā dzimušusbērnus reģistrēja kā atradeņus, lai mātes pasē nebūtu ieraksts par ārlaulībā dzimušo (par spīti tam, ka līdz 1933. gadam likums paredzēja naudas sodu līdz 500 latiem par bērna pamešanu). (..) Bija grūtnieces, kas izvēlējās izstumtās dzīves vietā pašnāvību. Mācītājs Kundziņš rakstīja, ka uz tādu rīcību jaunietes mudina "pārmetumi no piederīgiem, kauns no sabiedrības". (..) Nereti vecāki neprecēto meitu grūtnieci padzina no mājām. (..) Daudzas neprecētās mātes dzīvoja tādā trūkumā, ka bija spiestas bērnus grozos vienkārši atstāt apriņķa valdes koridorā, vilcienos, uz namu lieveņiem, kāpņu telpās. (..) Par ārlaulības bērniem, kam nebija apgādnieku, gādāja apriņķa pašvaldības. 1930. gadā Rīgas apriņķa valdē vidēji ik dienu pabalstus pieprasīja 2-3 neprecētas sievietes, un apriņķa valdes budžetā paredzētie 7000 lati bija iztērēti jau oktobrī. Visvairāk pabalstus pieprasījušas Rembates pagasta iedzīvotājas.
------------------------------------------------
* Runa ir par laiku, kad te dzīvoja dažādas etniskās grupas un latvieši bija tikai viena no tām, bet Satversmē nekas nebija rakstīts par to, ka valsts pieder tikai vienai etniskajai grupai. Attiecīgi, visi meitās gāja vienlīdzīgi.
** Meitas kā balva tika uzvarētājiem. Viņām pašām neviens neprasīja to viedokli.
*** Kuram tad gribas, ka viņa meitas izmanto puspagasts, kaut arī tā ir latviešu vidū vispārpieņemta paraža?

Ar interesi izlasītu lietotājas hedera recenziju par šo grāmatu un tās nepiedodami brīvo indukciju. Ceru, ka tā drīz taps.

Nu un ceru, ka šo nacionālo tradīciju - "meitās iešanu" ierakstīs nākošajā, papildinātajā Preambulā kā obligātu. ;)