Tālajos 80. gados Semjuels Hantingtons prognozēja, ka marginālajos slāņos un perifērajās sabiedrībās gaidāms straujš ticības (reliģija, nacionālisms, rasisms, ksenofobija u.c. utopiski pasaules skatījumi, kas balstās tikai uz ticību un pārliecību) pieaugums, saistīts ar šo sabiedrību pārāk strauju modernizāciju un, attiecīgi, aktīviem jaunas identitātes meklējumiem. Ar tendenci izplatīties arī visnotaļ inertajā sabiedrības pamatmasā jeb vairākumā. Var šo domātāju kritizēt uz nebēdu, bet pagaidām apkārt redzamā pasaules aina un izmaiņas tajā visnotaļ atbilst viņa piedāvātajai shēmai.

Aizdomājos par lielas daļas latviešu apsēstību ar nacionālās identitātes meklējumiem, kas aizsākās ar jaunlatviešu kustību, bet tā nopietni ideoloģijas līmenī izvērsās XX gs. starpkaru periodā, pēc pieklusuma laika pieņemoties spēkā kopš 90. gadiem.

Cilvēkam, kurš savu identitāti apzinās „līdz matu galiem“, nav nepieciešamības pēc tās meklējumiem un, galvenais, nav nepieciešamības pēc savas izpratnes par to uzspiešanas apkārtējiem. Attiecīgi, viņš nesaprot tos, kas apsēsti ar šiem meklējumiem. Pazīstu pietiekami daudz patiesi reliģiozu ļaužu, taču viņi savu reliģiozitāti patur pie sevis un apkārtējie bieži vien par to nenojauš, jo tā ir viņu pašu un Augstākā darīšana, savukārt ar sludināšanu aktīvi nodarbojas neofiti, kas nupat kā paši pievērsušies un nu mēģina savu identitāti balstīt ticībā. Pazīstu gana daudz vienai vai citai tautai piederīgos, kas ir dzimuši un auguši savā kultūrā, citu nemaz nepazīst, taču negrasās nevienam mākties virsū ar to, kādam jābūt īstenam latvietim, krievam, vācietim, lietuvietim vai kam citam. Cik nu nācies novērot, visaktīvākie nacionālās idejas sludinātāji nāk no etniski jauktām ģimenēm vai lokālmigrantiem, kas pazaudējuši pēctecības sakņu sajūtu un nu cenšas atrast savu identitāti aktīvajā nacionālismā.

Hantingtons to skaidro ar pārāk strauju provinciālas sabiedrības modernizāciju, līdzšinējā dzīvesveida un ar to saistītā ritma pazaudēšanu. Un patiesi, ja palūkojam, latvieši kā tauta mūsdienu izpratnē izveidojās tikai XIX gs. vidū – līdz tam zemnieks nevarēja atstāt pagasta robežas, viņam nebija nekādu sakaru ar citu pagastu zemniekiem pat tik ļoti, ka, piemēram, Ilūkstes apriņķa zemniekiem Bārtas apriņķa iedzīvotāji, to valoda un kultūra bija tikpat sveši un nezināmi, kā Āfrikas iezemiešu valoda un kultūra. Un tikai muižu un Baznīcas izveidotais skolu tīkls ar uz vidusdialekta bāzes mācītāju izveidoto literāro valodu, lika mazināties dialektu atšķirībām un veidoties vienai literārajai valodai. Ar brīvlaišanu zemnieks sāka izkustēt ārpus draudzes un pagasta robežām, viena novada iedzīvotāji nonāca kontaktā ar kaimiņu novadiem, no zemnieku kārtas sāka veidoties tauta.

Bet pats process notika migrācijas ceļā, kā to nesen atzīmēja kautskis: vieni migrēja no pagasta uz pagastu (neaizmirsīsim, ka savi 80% zemnieku bija bez zemes, t.i. kalpi, kam ik pavasari vajadzēja pārslēgt jaunu līgumu uz sezonu, vai meklēt jaunu darba devēju), no pagasta uz tuvējo miestu, no miesta uz pilsētiņu, no pilsētiņas uz lielpilsētu. Starp citu XIX gs. par tautiešu pārcelšanos uz vācu pilsētu Rīgu vaimanāja tāpat un ar aptuveni tiem pašiem argumentiem, ko tagad par emigrāciju uz Īriju (jā, mīļo lasītāj rīdziniek, arī tu te esi tikai imigrants pāris paaudzēs, kuru vēl pirms 100 gadiem par „babaju:“ dēvētu). Zuda vecie sakari, nodarbes, veidojās jauni kontakti, tika apgūti jauni amati, vairākām paaudzēm dzīve ritēja „sēžot uz čemodāna“. Viss bija īslaicīgs un nestabils, kas, manuprāt, noteikti ietekmēja izmaiņas mentalitātē un pasaules uztverē (lai gan saprotu, ka prātuļošana par pagātnes notikumu ietekmi uz mūsdienu uzskatiem vienmēr būs tikai spekulācijas).

Savukārt vēlme pēc „sava kaktiņa, sava stūrīša zemes“ bija ne tikai ilgas pēc tiešām sava kaktiņa, bet gan praktiski vienīgais veids, kā laukos tajā laikā kā sevi nodrošināt, jo ja esi bezzemnieks, tad darba spēju zuduma gadījumā varēji sprāgt badā, ja vien kādi bērni nebija, kas varētu palīdzēt, kaut paši algādži un sitās pa dzīvi kā pliki pa nātrēm). Otrs veids bija kā Deglava „Rīga“ varoņiem doties uz pilsētu un kļūt vai nu par strādniekiem „Feniksā“, vai par nekustamā īpašuma spekulantiem (kas bija, saskaņā ar Stradiņa pētījumu lielākā daļa latviešu elites XIX gs. beigās; atcerēsimies kaut pirmo latviešu arhitektu Baumani, kurš uz vasarnīcu brauca privātā vilciena sastāvā), aber kāda stabilāka uzņēmējdarbības veida aizsācējus varēja knapi uz rokas pirkstiem saskaitīt. Normālos apstākļos sabiedrība pēc pāris paaudzēm nostabilizētos, taču diemžēl nāca pirmais Pasaules karš, revolūcijas, Neatkarības karš, otrais Pasaules karš, kolektivizācija un industrializācija…

Šajos pēdējos 200 gados tauta veidojās kā pastāvīgi migrējoša grupa, kurā ģimenes, kas vienuviet dzīvo vairāk nekā 4-5 paaudzes, ir izņēmums, nevis norma. Šī migrantu mentalitāte izpaužas arī ārpus zemes robežām, gan emigrantiem izvēloties nevis reģionus Eiropā ar stabilu vietējo kopienu, bet vietas, kurp migrē no visas pasaules, savukārt valsts ārpolitikā orientējoties sadarbībā nevis uz tradicionāli eiropeiskajām valstīm, bet gan uz mentalitātes ziņā tuvākām un saprotamākajām Lielbritāniju un Ziemeļameriku (te, iespējams, auzās iebraucu, jo šo izfantazēju no zila gaisa).

Bet arī ļaudīm, kuri dzīvesvietu maina reizi pāris gados, ir tūrismā paceļojuši puspasaules un apgādāti jaunākajiem gadžetiem, ir šī bioloģiskā pašidentifikācijas vēlme. Tā pat nav apzināta, bet sēž katrā no sugas pirmssākumiem, kad bija jābūt skaidrībai, pie kāda humanoīdu bara piederi, jānošķir „savējos“ no „svešiem“, jāapzinās savu vietu bara iekšējā sociālajā hierarhijā. Ja bars tāds pajucis, tad savu piederību tam jāpamato ar ticību bara unikālajām pozitīvajām īpašībām, vēsturiskajam liktenim u.tml.

Lielākā daļa mūsdienu uzskatu par „latviskumu“ un „latvisko dabu“ īstenībā ir veidojušies nevis pagātnē, bet otrādi: indivīdi novēro un kritizē pašreizējo lietu kārtību un tad meklē „vēsturē“ pamatojumu (kas raksturīgi, savās fantāzijās par vēsturi, jo kā ir bijis, gluži vienkārši nezina – tas ir īpatns fenomens, ka jo lielāks nacionālists, jo mazāk zina pats savas tautas vēsturi). Lielākā daļa no t.s. „latviskajām vērtībām“, kas tiek pozicionētas par mūžsenas un absolūtas, īstenībā ir veidojušās kaut kur XX gs. sākumā pilsētnieku vidē, tautiskajiem romantiķiem (t.s. tautībnieki) veidojot idealizētu pastorālo idilli, kas zaudēta pilsētas mūros. Turklāt no zināmās „vēstures“ šajā procesā tiek selektīvi izlasīti vai pat izdomāti (atcerēsimies, ka pat tādā latviešu nacionālās identitātes kodolā kā dziesmu un deju svētki gan dziesmas, gan dejas gan tautastērpi ir radīti mākslīgi, taču nu jau kalpo kā mūžseni nacionālās identitātes simboli, kaut pirms gadiem 200 raisītu dievzemītes iedzīvotājos lielu neizpratni, kas tie tādi par igauņiem jocīgos tērpos sabraukuši) tiek tikai tie fragmenti, kas atbalsta priekšstatus, kādiem jābūt „īstiem latviešiem“, un noliegti jebkādi fakti, kas neatbilst šai iedomātajai ainai.

Otrs aspekts, kas raksturīgs gan arābu civilizācijas jaunajam islamizācijas vilnim, gan pašmāju „nacionālo vērtību“ sargātājiem, ir vēlme pēc vieglākā ceļa un ātrākiem rezultātiem. Izkopt sevī šo identitāti, kaut pašizdomātu, līdzdarboties tajā nacionālajā kultūrā, dot savu artavu ir grūts un ilgstošs process, aizdomas, ka lielākā daļa karodziņu vicinātāji to nespēj. Tāpēc vieglāk ir vienkārši palikt binārajā opozīcijā „mēs“/„svešie“, visu enerģiju veltot nevis savu vērtību izkopšanā un nostiprināšanā, bet gan „svešo“ atrašanā, noteikšanā un apspiešanā/izspiešanā. Tāpēc izveidojusies situācija, ka tautas vēsturi, folkloru, etnogrāfiju, kultūru pēta un uztur pie dzīvības lielāko tiesu ļaudis, kas sevi un apkārtējos nemoka ar identifikācijas problēmām, bet īstenie „nacionālo vērtību“ sargātāji par tām vērtībām paši maz interesējas, savu enerģiju pamatā veltot „svešo“ kaimiņu lamāšanā un aicinājumos jau bērnudārzā visus piespiest runāt valsts valodā, ko nupat paši ieviesuši, vai izdomājot Satversmes kodolus u.tml.

Tā kā pēdējo gadu savstarpējās neiecietības un naidīguma pieaugums dievzemītē atbilst Hantingtona modelim un, spriežot pēc viņa prognozēm un latviešu iekšējās un ārējās migrācijas apjomiem, tam vajadzētu tikai pieaugt. (tā kā cien. jūzerim mapats u.c. nevajadzētu satraukties, ka saujiņa pseidointelektuāļu neskrien nacistiem līdzi lāpu gājienā, sajūsmā spiegdami un aicinādami visus nepareizos uz Rumbulas meža grāvjiem vest - jūsējie tuvākajā desmitgadē tikai pieņemsies skaitā un spēkā.) Un dažbrīd rodas sajūta, ka tiem nedaudzajiem, kuru pasaules skatījumā ticība abstraktām idejām un identitātes meklējumi nav svarīgi, šķiet, būtu jāpiebremzē ar to smīkņāšanu par identitātes meklētāju ticības neloģiskumu un nekonsekvenci – arī 90. gadu Dienvidslāvijā (kas, starp citu, tajā laikā tas bija krietni civilizētāks reģions nekā Baltijas jūras austrumu krasts) neviens iedomāties nespēja, ka varētu notikt tas kas notika. Un arī tur viss notika cēlu ticības ideju – reliģijas un nacionālo vērtību – vārdā… No otrs puses, tas pats Hantingtons prognozē, ka atplūdi sāksies kur 2030.-2040. gados, tā kā varbūt vēl piedzīvosim sabiedrību, kurā naids atkāpsies perifērijā un nenomāks.

Taču iespējams, es nekā nesaprotu un viss notiek pavisam savādāk, un jebkurš sociālantropoloģijas students var mani izsmiet kā tipiņu, kurš spriedelē par jautājumiem, kuros pat pamatterminoloģiju nezina.