Ziemas depresija plavno pāriet pavasara depresijā, ik nakti blenžot tumšajos griestos un prātojot par dzīvi sapisto un velto. Attiecīgi, nav ne vēlmes, ne tēmas, par ko cibā pukstēt. Šorīt gan sarosījos. Vispirms no rīta, ripinot uz vergtura Augeja staļļiem, apbrīnoju trolejbusā tantīti ap 30, kas stāvēja pie biļetes pīkstināmā un savas 5 min pīkstināja no visām maka kabatām ārā velkamas nederīgas braukšanas biļetes, līdz atrada vienu derīgu. Pēc tam visas nederīgās rūpīgi sastūķēja atpakaļ makā - acīmredzot pietaupot identiskam rituālam nākamajai braukšanas reizei. Pēc tam stāvu no rīta rindā pie rimčika kases, priekšā 2 tautieši - rindā nostāvēju tieši 10 min (citas kases kā reizi aizklapēja uz maiņu). Pirmais bija babulis ap 40 - tipa, esi pelnījusi, viss vēl priekšā, tipiska Loreaļu un Drogu mērķauditorija, - rezignēti vēro, kā kasiere izpīkstina preci, tad attopas un aizsperas uz otru veikala galu, jo aizmirsusi 3 piparu paciņas paņemt; atnāk, atnes piparus, tad atceras, ka derētu apelsīnu nopirkt - speras uz citu veikala spārnu. Rinda aug garumā un nekust uz priekšu. Aiz šīs rindā vīrišķis ap 35, pats 2 m bez galvas - uz beigām sāk skaļi kases aparātam stāstīt, ko viņš domā par tantukiem, kas kavē visu pagastu sastrēgumstundā. Kad beidzot babulis notinies, sašutumā par neiejūtīgajiem līdzcilvēkiem šņācot kā tējkanna, arī vīreļa prece nu izpīkstināta, un šis attopas, ka derētu tā kā maku atrast un saskaitīt, vai naudas pirkumam vispār pietiek. Sameklēja maku, izbēra visu sīceni, tad minūtes sazincik pa kapatām meklēja aiz oderes aizbirušo NZ začatku. Ikdiena. To redzam visapkārt.
Sagribējās cibā iekomentēt, ka kamēr vietējais izpildītājs būs totāli nespējīgs noteikt prioritātes un nespēs prognozēt savu darbību sekas pat tik sadzīviskā līmenī kā laikus sagatavojot naudas maku pie rimčika kases, tikmēr neredzu pamatu kādām nebūt pozitīvām izmaiņām šai zemītē. Un nekādi investori u.c. laimes lāči neglābs.