| Ziemas depresija plavno pāriet pavasara depresijā, ik nakti blenžot tumšajos griestos un prātojot par dzīvi sapisto un velto. Attiecīgi, nav ne vēlmes, ne tēmas, par ko cibā pukstēt. Šorīt gan sarosījos. Vispirms no rīta, ripinot uz vergtura Augeja staļļiem, apbrīnoju trolejbusā tantīti ap 30, kas stāvēja pie biļetes pīkstināmā un savas 5 min pīkstināja no visām maka kabatām ārā velkamas nederīgas braukšanas biļetes, līdz atrada vienu derīgu. Pēc tam visas nederīgās rūpīgi sastūķēja atpakaļ makā - acīmredzot pietaupot identiskam rituālam nākamajai braukšanas reizei. Pēc tam stāvu no rīta rindā pie rimčika kases, priekšā 2 tautieši - rindā nostāvēju tieši 10 min (citas kases kā reizi aizklapēja uz maiņu). Pirmais bija babulis ap 40 - tipa, esi pelnījusi, viss vēl priekšā, tipiska Loreaļu un Drogu mērķauditorija, - rezignēti vēro, kā kasiere izpīkstina preci, tad attopas un aizsperas uz otru veikala galu, jo aizmirsusi 3 piparu paciņas paņemt; atnāk, atnes piparus, tad atceras, ka derētu apelsīnu nopirkt - speras uz citu veikala spārnu. Rinda aug garumā un nekust uz priekšu. Aiz šīs rindā vīrišķis ap 35, pats 2 m bez galvas - uz beigām sāk skaļi kases aparātam stāstīt, ko viņš domā par tantukiem, kas kavē visu pagastu sastrēgumstundā. Kad beidzot babulis notinies, sašutumā par neiejūtīgajiem līdzcilvēkiem šņācot kā tējkanna, arī vīreļa prece nu izpīkstināta, un šis attopas, ka derētu tā kā maku atrast un saskaitīt, vai naudas pirkumam vispār pietiek. Sameklēja maku, izbēra visu sīceni, tad minūtes sazincik pa kapatām meklēja aiz oderes aizbirušo NZ začatku. Ikdiena. To redzam visapkārt. Sagribējās cibā iekomentēt, ka kamēr vietējais izpildītājs būs totāli nespējīgs noteikt prioritātes un nespēs prognozēt savu darbību sekas pat tik sadzīviskā līmenī kā laikus sagatavojot naudas maku pie rimčika kases, tikmēr neredzu pamatu kādām nebūt pozitīvām izmaiņām šai zemītē. Un nekādi investori u.c. laimes lāči neglābs. |
Nedomāju arī, ka šajā zemē būtu aplam daudz ļaužu ar mazliet ierobežotu spriestspēju. Teorētiski procentam vajadzētu būt vidēji līdzīgam, kā citās jaunattīstības valstīs. Protams, zemes ar attīstītāku ekonomiku šādu slogu panes daudz vieglāk, tb var atļauties gana lielu muļķu procentu, kas varbūt iebremzē, taču neaptur attīstību. Toties vājas ekonomikas zemē (un tādi esam, jo galu galā dievzemīti uztur ES dotācijas) ar plašu birokrātisko aparātu ir ļoti riskanti situāciju ietekmējošos amatos turēt lemt un spriest mazspējīgus ļaudis (bet tas neizbēgami, ja šādu ļaužu procents sabiedrībā ir liels, jo no kaut kā jau jārekrutē darbiniekus ir gan valstij, gan privātuzņēmējiem).
Nedomāju, ka te baiss purvs, kurā viss ir neaprakstāmi slikti. Kaut godīgi atzīstos, ka personisku iemeslu dēļ esmu pesimists no dabas. :) Vienīgais, kas man dievzemītē patiesi nepatīk, ir klimatiskie apstākļi (ilūzija par vasaru) un ļaužu maniakālā vēlme jebkuru pasākumu apstādināt ar nacionālo jautājumu kašķa kurināšanu.
Citādā ziņā te ir visnotaļ jauka, kaut ārkārtīgi provinciāla un Dieva aizmirsta nomale, ideāli piemērota klusiem un mierīgiem, likumbijīgiem ļaudīm. Kā tāds Islandes samazināts kloniņš. Ja vēlme, lai tā tas paliek, tad patiesi nav par ko bubināt. Bet ja gribas izrauties no stagnācijas un sasniegt kaut visnabadzīgākās Vācijas pašvaldības līmeni, tad jābūt kādam impulsam, kas izkustinātu šajā virzienā. Iespēju, pamatu šādam impulsam pagaidām neredzu (nesaku, ka kas tāds nav iespējams, vienkārši neredzu), taču pieļauju, ka tas manas nezināšanas pēc.