| Dzīve kā tetrī: tikko kā paspēj vienu darbiņu, tā no augšas krīt virsū divi nākošie. Pietiek iepauzēt uz sekundi, lai apdomātu kā pagriezt un kur likt, kā jau jauni trīs krīt virsū. Pagaidām iekļaujos laikā, taču pat nopriecāties par to nav laika. Haotiska raustīšanās, nevis dzīves straume, kuras krastā tos ienaidnieku līķus gaidīt peldam. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Izlauzos līdz sportsbāram, tagad dzīvoju dilemmā, sagādāt dzīv'sbiedrei rūgtu pārsteigumu ar galīgi miglainu un miegainu biedru mājās, vai kā te vispār būt.
Ko gribēju teikt - ka no vienas puses jau vajadzētu līksmē diet, ka ir beidzot pilnā apjomā ko darīt, spararats rūc un pikseļi rindā kārtojas, tak jau pārāk ilgi nekāds gandarījums no tā visa nav justs. Topu riebīgs pret klientiem, provocēju uz kašķi, izturos nelabi un runāju nelaipnos vārdos. Viņi, maitas, nekur nepazūd. Un nesaprotu te tagadīt, vai par to mēs bērnībā sapņojām un sacerējumus "kas es būšu, kad izaugšu" rakstījām?
Zajobs, vobšem, negribējās savā listē gausties, ta nu izmantoju izdevību :)