Mōrisku izraidīšana (Vicente Carducho. La Expulsión de los Moriscos, 1627., Museo del Prado, Madrid)

Rekonkistas laikā iekarotajās Pireneju pussalas teritorijās netika veiktas nekādas ideoloģiskas/etniskas tīrīšanas, pilsētās un lauku apvidos saglabājās visai liels skaits gana autonomu musulmaņu kopienu, t.s. mudehari (sp. mudéjar). Iekarotāji tiem ļāva saglabāt paražas, tiesību sistēmu, reliģiju. Visai nesen atrastas un 1989. gadā Kordovā publicētas "Mauru tiesības" ("Mauru sunnas un suras grāmata"), kas regulēja mudeharu pienākumus un tiesības attiecībās ar zemes kungiem, kā arī savstarpējās civillietas un krimināllietas, kas sniedz visai labu ieskatu šajā jautājumā. Taču pēc tam, kad 1492. gadā tika iekarots Granādas emirāts, pakāpeniski sākās pakāpeniska mudeharu piespiedu kristīšana, ko juridiski nostiprināja virkne likumu (pirmais tika izdots 1500. gadā) - Pragmáticas antimoriscas - kaut arī saskaņā ar kapitulācijas noteikumiem, iekarotā emirāta iedzīvotāju musulmaņu daļai (aptuveni 300 000) bija ļauts saglabāt ticību un valodu, apmaiņā pret lojalitāti jaunajai varai. Taču īsteniem kastīļu bāleliņiem nebija ciešams, ka kāds tic un runā savādāk - citādos bija jāintegrē sabiedrībā kaut ar varu. Pēdējais šīs sērijas dekrēts tika izsludināts 1526. gadā Valensijā un Aragonā, pilnībā aizliedzot arābu valodas un rakstības lietošanu, tradicionālā musulmaņu apģērba valkāšanu, musulmaņu personvārdus, jebkādu mudeharu kultūras izpausmi. Jaunkristītos pavalstniekus un to pēctečus pamazām (sākotnēji tikai Kastīlijā) sāka dēvēt par mōriskiem (sp. moriscos - iespējams, no šejienes latviešu valodā vecvārdi "moris", "moru zemes" kā āfrikāņu apzīmējums), un tos a priori uztvēra kā valstij naidīgu "piekto kolonnu", kas noteikti slepus saglabājuši savu ticību un tikai izliekas lojāli.

Kādu laiku "pragmatiskie edikti" pastāvēja vairāk uz papīra (ierēdņi visos laikos bijuši ar mieru par mazu un godīgu kukuli pievērt acis uz likuma izpildi) vai kā attaisnojums patriotu īstenotiem mōrisku kvartālu grautiņiem, taču 1567. gadā vara ķērās pie likumu ieviešanas dzīvē visai nopietni, izsludinot to par vienu no iekšpolitikas prioritātēm. Tā kā notikumu fonā redzam strauju Spožās Portas kara flotes dominanti Vidusjūras baseinā, varas aktivitātes, attiecībā uz "potenciālo piekto kolonnu" var saprast. Kad notikumi aizgāja līdz apsūdzībām dzeramā ūdens akās saindēšanā, kristiešu asiņu dzeršanā, bērnu nogalināšanā, sātanismā, ar saukli sitiet krievus "sitiet maurus" grautiņi pārņēma visu pussalu, līdz mērs bija pilns un sākās t.s. mōrisku Alpuharas sacelšanās (1568.-1571.). Pilsoņu karš bija visai asiņains, taču galu galā sacelšanās tika apspiesta (kaut kalnieņu rajonus mōrisku partizānu vienības kontrolēja vēl ilgi - kamēr tur bija iedzīvotāji, kas sniedza atbalstu jo, kā zinām, partizānu kustība var pastāvēt tikai vidē, kurā iedzīvotāji to atbalsta).

Lai gan ir ziņas, ka brīvprātīga mōrisku migrāvcija uz Franciju notika jau Anrī II laikā (1547.-1559.), avoti par šo procesu attiecas uz Anrī IV valdīšanas laiku (1589.-1610.) - vēl būdams Navarras karalis, viņš vedis diplomātiskas pārrunas ar mōrisku pārstāvjiem, par iespēju tiem dot patvērumu. Organizēti pārraudzīt mōrisku migrāciju Anrī uzdeva Forsas hercogam (Jacques-Nompar de Caumont, duc de La Force), vēlākajam Francijas maršalam, taču Navarras iekšpolitiskā situācija bija tāda, ka mōrisku jautājums nebija pats aktuālākais, cīņā par Francijas kroni bija svarīgāka. Tikai pēc 1598. gada Vervēnas miera līguma parakstīšanas Anrī atgriezās pie šī jautājuma. Francijas aģenti uzsāka aktīvu darbību, lai ar mōrisku palīdzību destabilizētu jau tā spriedzes pilno situāciju Spānijā. Lieki teikt, ka Filipam III un tā padomniekiem šīs aktivitātes negāja pie sirds un kalpoja par vienu no iemesliem mōrisku izraidīšanai.

1609. gadā Spānijas karalis Filips III izdeva rīkojumu mōriskus izraidīt no Spānijas. Izsūtīšanai tika pakļauti aptuveni 272 000 mōrisku (t.i. 85% no to kopskaita, kas uz 1619. gadu veidoja 4% no Spānijas karalistes iedzīvotāju skaita). Līdzi ļāva ņemt tikai to, ko varēja panest rokās, par vietu lopu vagonā vajadzēja maksāt. Aptuveni 150 000 mōrisku devās uz Marseļas ostu Francijas karalistē, bet tālāk lielākā daļa (70-75%) pamazām emigrēja uz Ziemeļāfriku, kur tiem nācās konvertēties islamā. Tie mōriski, kas nevēlējās atteikties no kristietības, devās uz Provansu (~40 000), Livorno (Itālijā) vai Dienvidameriku.


Mōrisku kāpšana kuģos Valensijā (Pere Oromig. Embarco Moriscos en el Grao de Valencia, 1613.)