Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
laiki mainās, cilvēki nemainās 
7.-Maijs-2009 08:36 am
Kad biju maziņš puišelītis, tad visur sabiedriskajā stransportā sēdēja nikns babulis (kas jaunībā noteikti bijusi šarmanta cibiņa, smalku vīnu cienītāja un "cacu tusiņu" apmeklētāja), kurai klēpī bija tāda pamatīga ādas ķesele, pie kuras plecu siksnas bija piestiprināti biļešu ruļļi (kā miniatūri dibenslaukāmā papīra rullīši). Pasažieris, iekāpjot, iedeva tantukam kapeiciņas, tantuks noplēsa no rullīša biļeti un deva pasažierim. Tad nāca īsta Sodoma: piepeši lielākajā daļā sabiedriskā transporta lidzekļu pieskrūvēja pie sienām tādus robustus bleķa verķus ar masīvu pedāli labajā pusē, aber biļetes sāka tirgot avižu kioskos: iemakanē nopirkto biļeti verķa spraugā un gāz no visa spēka pa rokturi - biļetē izcirtās caurumiņu kombinācija, kas apliecināja, ka brauciens apmaksāts. Tauta šūmējās, vecūkšņi brēca, ka nekā no šis ūbersarežģītās sistēmas nevarot saprast, ka ar ko tik sarežģītu un neparocīgu normāls cilvēks galā tikt nevar, verķi nedarbojoties (ja pašvakāk uzspieda, caurumus neizcirta). Pagāja laiks un ļaudis aprada. Ikdienišķi spieda verķa pedāli. Attapīgākie pat piefiksēja, ka caurumu kombināciju skaits ierobežots, tb sakrājot biļetes ar visām, atlika tikai izcaurumot avīzes stūri un piemeklēt kolekcijā vajadzīgo, lai brauktu nesamaksājis. Un tad nāca Gomora! Uzstellēja kudi smalkākus verķus, kuriem vajadzēja smalkākas biļetes - iebāžot biļeti (ja tā bija ieburzīta vai mikla, process visai sarežģīts) caumuriņā, verķis uzdrukāja uz tās laiku un transporta lidzekļa kodu. Vaimanāja vecūkšņi, sūrojās sabiedrība, ka ar ko tik sarežģītu un neparocīgu normāls cilvēks galā tikt nevar, ka noteikti tas viss, lai izlaupītu PSRS mantojumu, vobšem sašutums sita augstu vilni. Kādu brīsniņu. Aprada. Cilvēks nav cūka - pie visa pierod. Brauca sabiedriskajā tā, it kā visu mūžu to darījuš, bez mazākā sašutuma. Šorīt, malkojot rīta kafiju un vērojot TV 900'' sižetu par jauno e-biļešu ieviešanu un klausoties vecūkšņu šūmēšanos, ka ar ko tik sarežģītu un neparocīgu normāls cilvēks galā tikt nevar, pie sevis prātuļoju - kur es to jau esmu dzirdējis? :)
Comments 
7.-Maijs-2009 09:16 am
Bija jau vēl tādi automāti, kuros iemet kapeikas un griez kloķi, laukā lien biļetītes no rullīša. Tolaik Rīga bija zonās sadalīta un tev pašam bija jāizlemj, cik tālu brauksi un cik daudz maksāsi, tik gara biļetīte arī bija no rullīša pašam jānoplēš.
7.-Maijs-2009 09:18 am
Lietas, kā jau piedien, attīstās pa spirāli.

Imho, lai arī no lietotāja skata punkta sistēmas lietošana ir praktiski tāda pati, kā komposteru laikā (izņemot nepieciešamību "kompostrēt" mēnešbiļeti), lācīša vēders ir kļuvis par kārtu sarežģītāks, attiecīgi, trauslāks, grūtāk uzturams kārtībā un spējīgs uz ļoti savādu efektu demonstrēšanu.

Turpmākais imho ir Okama principa variācija - ja pietiek ar vienkāršu sacaurumotu papīra strēmeli, nav jēgas ieviest sarežģītāku sistēmu tikai tāpēc, ka tas ir kruta.

Bet es apzinos, ka esmu skops nūģis un mans ho nav vērā ņemams.
7.-Maijs-2009 10:38 am
šis ir pirmais solis uz taimzonas biļeti elektrovilcienu lietotājiem

tāds bija mentālais uzstādījums no gondoras torņiem - panākt, ka dzelzceļnieki tramvajos brauc ar to pašu biļeti - vai būs otrādāk, laiks rādīs
7.-Maijs-2009 10:58 am
vaij, cik labi, ka es vīnus neatšķiru, bet kompostrējamais aparāts man pat bija persõnīgais, norāvām kaukur Siguldā uz atvadām, ta nu varēja caurumot, ko vaik un ko nevaik.
This page was loaded Nov 19. 2024, 2:22 pm GMT.