Vakar kaut kā sakrita dzirdētais, ka braucot tramvajā uz Vecpilsētu nācās ar vienu ausi klausīties, kā advancēts jaunēklis savai beibei māca, kā pareizi rakstīt diplomdarbu un neiespringt: "Kad rakstīju bakalauru, man ceturtdienā bija tikai teorētiskās daļas uzmetums, bet piektdien bija jānodod - dabūju pagarinājumu līdz pirmdienai, svētdien no rīta viss bija gatavs, aizsūtīju vadītājam, līdz pusdienlaikam šis bija izlasījis, tad es mazliet pielaboju un pirmdien nodevu!" Neviļus noklausījies šo pamācošo stāstu, cik viss ir īzī-pīzī, devos uz alma mater izrādīt cieņu un atgādināt par sevi. Pie ciemakukulī atnestās konjaka glāzītes medievistu katedrā papļāpājām, taču vislabāk patika stāsts par beibi, kas esot eksāmenu likusi 14!!! reizes, no kurām pēdējās komisijai klātesot - pēdējā reizē bijusi tikpat zinoša kā pirmajā, līdz dekanāta sēdē tika atzīta par neglābjami stulbu (tas netika ieprotokolēts) un ārā sviežamu. Tb tā kā šī mācību maksu kārtīgi maksājusi, izsnieguši diplomu un ar atvieglojuma nopūtu izvadījuši no faķa. Vēl viens nu darbojas ar augstākās izglītības diplomu kabatā un īzī-pīzī pārliecību sirdī. Tā minōrīgi, taču ar mazu optimisma flautu fonā. Nu un tad aliņš Skābenē un Ленинградā ar kamrādu unpy un uz mājām gulēt. Nebija velti šķiests meikaps. Tāda diena.