Kāpēc tāds virtuāli kluss pēdējā laikā, jautāsiet? Maziet aizņemts, vai zinies. Aizpagājušo piektdien nokautēja manu kuslo rumpi neciešamas zobu sāpes. Tak bij jāgatavo drukas failu gūzmu un jālaiž uz druku. Sauja ibumetīna, galva kā svina pielieta, tak izturēju. Un uz vakara pusi jau viss bija mierīgi, nākamajā dienā pat nebija vajadzības rikšot pie ārpuskārtas kaulu lauzēja pēc palīdzības, bet varēju skaidrā balsī sazvanīt dzimtas klīniku. Tak svētdien nolikos ar drudzi, megaiesnām un vatesgalvu. Uz brīsniņu. Jo neviens jau tāpēc neatceļ virpošanas pasākumus pienākušajā darba nedēļā. Līdz ceturtdienai tecinādams puņķus kā astoņkājis riesta laikā un dzerdams teraflu, lai noturētos uz kājām, virpoju kārtējo megasvarīgo (pacientam, ne jau auditorijai) cenu lapeli. Pa vidam vēl nācās paurbt pāris zobeļus, vēl pielabot, rentgenus taisīt, līdz ceturtdien paukš un dzerokli izņēma. Tas manai pseidogripai bij kā kulaks uz acs un es gar zemi, tb neesmu spējīgs izkustēt no mājas. Tika izteikta līdzjūtība un atvests uz māju darba dators, lai varu gultā guļot un ripas rijot maketēt (90% laika aiziet meklējot sasūtīto bezsabdžekta mailu simtos info druskas, lai saprastu, ko kur īsti jāliek). Labums tāds, ka vismaz drudzis pārgāja un iesnas nu praktiski nemanāmas. Tā kā mājās internets pašvaks, attransportēts nu esmu uz biroju, lai proofa failus taisītu un sūtītu druķieriem. Nu varbūt nerotāju ofisa telpas - sejas labā puse ir ar perfektu bumbiera formu, jo pēczoba tūska nav pārgājusi, - tak vairoju valsts IKP un bosu kontu ciparus. Pašam labums, ka radās izdevība saņemt algu par martu. Jautājums: "avansu ņēmi?" - uz ko es īdoši nošļupstu, ka otram bosam bikucīt izprasīju zālēm un ārstiem (klusā cerībā, ka moš to uzsauks par brīvdienās strādāto laiku). Jautātājboss makten priecīgs attiecīgo summu savāc atpakaļ un uzsit optimistiski pa plecu: "labi esi pastrādājis! Tik dižpacienta mārketinga daļa iekavējusi mazliet ar materiālu sagatavošanu, tāpēc vajadzēs arī nākamo sestdienu svētdienu pastrādāt!" Tas jau būs piektais vīkends bez pārtraukuma. Jāatzīst, ka vairs nav 18, tb fiziski grūti ir cik tur mēnešus tumsā iet uz darbu, tumsā nākt mājās un strādāt brīvdienas (darbs brīvdienās un virsstundas ir lojalitātes izpausme un izaicinājums, tb par to nemaksā). Svarīgākais ir aizvilkties rīt līdz dūlitlam, lai šis izraksta sauju antibiotiku, citādi laulātā tiks pie priekšlaicīga mantojuma. Tā mums iet. Kā te cibiņi izgāšnedēļ pļāpāja: Latvija ir viena normāla vieta, kur normāli dzīvot. Savukārt es labprāt piebilstu: galvenais, visu uzskatīt par normu. Par vārda "dzīvot" skaidrojumu man īstas skaidrības pēdējā laikā nav.