DRUDZIS bijusi nikna sērga un agrākos gados no viņas gandrīz neviens nav varējis izbēgt, īpaši gavēņa laiks bijis drudža laiks. Drudža cēlons pa lielākai daļai bijis: atsaukšanās kādam pa ceļu ejošam cilvēkam, kas pats pie sevis kaut ko runājis, vai arī tāda gājēja uzbildināšana. Ja tādi, kas gājuši un runājušies, tapuši uzbilsti, tad drudzis no viņiem atstājies, bet uzbildējam bijis klāt. Ja viens un tas pats drudzis kratījis katru dienu to cilvēku, kuram viņš bijis, tad tas bijis vienam cilvēkam vien, ja vienu dienu kratījis un otru nē, tad tas pats bijis arī otram un tā tas gājis jo projām, par cik cilvēkiem viens drudzis valdījis, par tik dienām viņš kratījis. Dažu reiz par desmitiem bijis viens pats drudzis. Ja kādreiz laimējies viņu visiem nodzīt, tad viņš staigājis apkārt, meklēdams iemeslu, ka kādam atkal varētu piekļūt, - pārvērsdamies vai par cilvēku vai vilku vai arī kādu citu lopu. Pazīt viņu varējuši no tam: kad viņu uzbilduši, tad tas uz reizi nozudis. Dažu reizi tas iemeties arī ēdienā, par burbuli, un kas to ieēdis, tam viņš bijis klāt. Tādēļ arī burbuļus nereti lējuši cūku pūšļos un kāruši dūmos, domādami, ka tur nu drudzis tiek kvēpēts un mocīts. Dažu reizi arī zinājuši, kuram drudzis būs. No tādiem drudzis tapis atraidīts šā: uz durvīm un logu sleņģiem uzrakstījuši šādus vārdus: „Nenāc, drudzi, iekšā, N. N. (cilvēka vārds) nav šodien mājā.” Tā tas bijis jādara trīs dienas. Minētais cilvēks visas tās dienas nav drīkstējis iziet no istabas; ja ārā izgājis kādreiz, tad drudzis bijis klāt. Tie, kam bijis viens drudzis, murgojuši ar vienādiem murgiem. No tam tad varēja zināt, kuriem ir viens drudzis. Tā kā drudzis meties no uzbildināšanas, tad gavēņu laikā tie dzīvojuši klusi, kuriem nav bijis drudzis, bet tiem, kuriem viņš bijis, trokšņojuši un pa ceļu iedami visādi ērmojušies, gribēdami, lai viņus kāds uzbildinātu. Pat kad gājuši uz nāburgu māju, lai bijuši pat pazīstami un pat draugi, pie ienākšanas dievpalīgu neviens nav atņēmis; pat uz ienācēja vaicājumiem nav atbildējuši. Ja šis kādu lietu prasījis, tad to devuši, bez kāda vārda runas. (Zariņu Jānis.)