Šorīt laika ziņas mani ieprieciecināja ar vēsti, ka no tipa ziema beigusies un nekādi sali un sniegi vairs nav gaidāmi, jāgaida tikai pirmos asnus un sniegpulkstenīšus kur martā. Kā daudzkārt man aizrādījuši eksperti tepat cibā, nekādas tur globālās sasilšanas neesot, tb rit normāls dabas cikls, un man, jāatzīst, šāds cikls patīk: vasara bija silta un saulaina, rudens tāds pats, bet ziema paciešama.

Plus vēl prieks, ka vēl 4 mēneši un vairs nevajadzēs bērniņu sūtīt tajā pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestādē, ko pašvaldība lepni dēvē par Rīgas 200. pirmsskolas izglītības iestādi. Derdzīgāku kantori esmu redzējis tikai reizi mūžā (tā bija tikpat padomiska iestāde tālajos padomju laikos, proti, Āgenskalna milicijas iecirknis, kur mani savāca, kunga prātā nākot no ļoti inteliģenta pasākuma ar, kā tagad teiktu, bagātīgu furšetu). Izpratne par pedagoģiju abās minētajās iestādēs daudzmaz vienāda. Degt tām vecenēm elles liesmās. Skatos kalendārā un cerīgi gaidu, kad bērniņš tiks brīvībā. Cik esmu pārmijis vārdu ar citiem vecākiem, tie gaida to pašu, taču pat internetā neiedrošinās pateikt par šo kantori sliktu vārdu, jo zina, ka par jebkuru kritiku no vecāku puses "pedagoģes" atriebsies bērniem.

Visnotaļ respektēju ļaužu bioloģiski iedzimto vēlmi kādu nīst. Tāda nu ir tā cilvēka daba, tb bez tās nevar. Ja nav baronu, tad jānīst kapitālistus, ja kapitālistus nīst nav košeri, tad jānīst komunistus, ja tie pačākstējuši, tad jānīst vēl kaut ko. Respektēju arī ļaužu sašutumu par RS pakalpojumu cenu kāpumu (lai gan paši šī brīža protestētāji pirms gada tikpat kvēli noprotestēja t.s. "Rīdzinieka kartes" projektu, kas paredzēja, ka pašvaldības iedzīvotājiem, no kuru nodokļiem tiek lielā mērā dotēts sabiedriskais transports, saglabāsies lētā cena, smagumu pārnesot uz tūristiem un viesstrādniekiem, kā tas ir visās lielākajās pilsētās pasaulē). Es arī savulaik biju sašutis, kad alus kausa cenu krodzinieki palielināja no 0,60 Ls uz 0,80 Ls.
Taču ieteiktu, pirms protestēt, izpildīt mājasdarbu, tb vienkārši izlasīt visiem pieejamu informāciju, kurš ko drīkst. Un kā zinām, pa lielam, kapitālistisks peļņas uzņēmums drīkst spēlēt vienos vārtos (piemēram, jebkura banka, var vienpusējā kārtā mainīt procentus un maksas, un neviens klients pīkstēt nevar - pīkstēt var, taču kaķa lāsti debesīs nekāpj). Tb arī RS, kā uz peļņu orientēts uzņēmums, var mierīgi palielināt cenas kā grib, un vienīgais, kā viņiem var piesieties, varētu būt saistībā ar monopolu ierobežojošo likumdošanu. Bet ne par to ir stāsts. Manuprāt, ir gana daudz aspektu, kuros varētu gan paprotestēt, ja kaut mazliet padomā, pirms vienkārši kliegt "ušīti ziepēs!".
Piemēram, mikroautobusu satiksme Rīgā. Jo tai, ja nemaldos (jāatzīst, neesmu jautājumā iedziļinājies, jo neizmantoju sabiedrisko transportu), var piesieties kudi nopietnāk. Ja atmiņa neviļ, jocīgais kabatas uzņēmums Rīgas mikroautobusu satiksme (RMS) uzvarēja iepirkumu (un panāca konkurentu likvidēšanu) ar to, ka garantēja nemainīgu braukšanas maksu cik tur gadu garumā. Ja RS ir tiesības paaugstināt cenu, tad man aizdomas, RMS tādu tiesību nav vis, jo tādējādi tiktu pārkāpti vinnētā iepirkuma noteikumi. Tb te gan varētu mazliet iedziļināties papīros - aizdomas, ka iemesls pabļaustīties varētu būt pamatotāks par personisku nepatiku. Dīvainā kārtā pret šo uzņēmumu neviens neprotestē.

P.S.
Starp citu, vispār jau sanāk, ka RD gānītāji, lamājot Ušīša/Amerika bandu, grauj LR kā valsts gaišo tēlu kopumā, jo tādējādi apšauba (diskreditē?) Latvijas valsts tiesiskuma sistēmu un tiesībsargājošo iestāžu kompetenci (jo tās taču noteikti reaģētu, ja RD saimnniecībā būtu kas nelikumīgs). ;p

Ārā burvīgs pavasaris. Izej uzvilkt dūmu, un vairs negribas atpakaļ pie virpas. Vo pasēdēt ar bairīti parciņā piesaulītē, kā senāk, kad tas vēl nebija aizliegts! Toties prātā iešāvās doma, ko jāpiefiksē tālākai apdomāšanai un pārformulēšanai:
Pateicoties tam, ka pēdējās desmitgadēs ievērojami paplašinājušās iespējas piekļūt jebkāda veida informācijai, ārkārtīgi palielinājies to ļaužu skaits, kuri visai plaši, taču izteikti fragmentari iepazinušies ar vēstures jautājumiem veltītu literatūru. Vēstures problēmjautājumus tāpēc uztver visai šauri, jo lasa tikai to, kas škiet interesanti, tātad tikai caur kāda izlasītā fragmenta (dažu autoru), t.i. konkrētas koncepcijas un tradīcijas prizmu. Attiecīgi, ja kāds zinātnieks publicitātē nepārstāv šo konkrēto, pusizglītotajam lasītājam vienīgo zināmo tradīciju, tas raisa šajā lasītājā antipātijas pret šo zinātnieku un/vai pat zinātni kā tādu.