Šorīt laika ziņas mani ieprieciecināja ar vēsti, ka no tipa ziema beigusies un nekādi sali un sniegi vairs nav gaidāmi, jāgaida tikai pirmos asnus un sniegpulkstenīšus kur martā. Kā daudzkārt man aizrādījuši eksperti tepat cibā, nekādas tur globālās sasilšanas neesot, tb rit normāls dabas cikls, un man, jāatzīst, šāds cikls patīk: vasara bija silta un saulaina, rudens tāds pats, bet ziema paciešama.

Plus vēl prieks, ka vēl 4 mēneši un vairs nevajadzēs bērniņu sūtīt tajā pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestādē, ko pašvaldība lepni dēvē par Rīgas 200. pirmsskolas izglītības iestādi. Derdzīgāku kantori esmu redzējis tikai reizi mūžā (tā bija tikpat padomiska iestāde tālajos padomju laikos, proti, Āgenskalna milicijas iecirknis, kur mani savāca, kunga prātā nākot no ļoti inteliģenta pasākuma ar, kā tagad teiktu, bagātīgu furšetu). Izpratne par pedagoģiju abās minētajās iestādēs daudzmaz vienāda. Degt tām vecenēm elles liesmās. Skatos kalendārā un cerīgi gaidu, kad bērniņš tiks brīvībā. Cik esmu pārmijis vārdu ar citiem vecākiem, tie gaida to pašu, taču pat internetā neiedrošinās pateikt par šo kantori sliktu vārdu, jo zina, ka par jebkuru kritiku no vecāku puses "pedagoģes" atriebsies bērniem.