Palūkoju pa logu - beidzot visi saules nīdēji nu var diet uzvaras deju (kāpēc kamrāds vistu_zaglis ir pret siltu vasaru dievzemītē, to varu saprast - lai varētu buržujiski no tālienes ņirgāties un sajusties pārāks, bet ko tie citi?), jo nu ir pierasti pelēkais vāks pār pasauli (un tikai tie nedaudzie, kas lidojuši, tie zina, ka augšā tomēr ir saule), dabiskais līņājiens, tb nu atkal kā vienmēr - tā nu līs līdz novembrim, kad smidzekli nomainīs slapjdraņķis līdz maijam. Priecājieties, гады!

Pie tam labi, ka es jau sen pirms laba laika atmetu kā veltas cerības saprast sieviešu dabu, rīcības un vēlmju motivāciju un pievērsos kā vienkāršākam un saprotamākam dekonstruktīvisma naratīvam vēstures filosofijā. Citādi te lauzītu galvu neizpratnē par laulātās vēlmi tieši tagad iedabūt mani mežā uz 2 dienu pārgājienu pusceļu gumijniekos, pusceļu airējot laivu. Sauksim tās par saldajām mīlas mokām, jo tikai īstās ciešanās rūdās tērauds un cilvēks spēj tvert visu kaifu no savas mazohisma buķetes.

Palūkojos pa logu, noskurinos un noslauku vīrišķu asaru, kas rit pār rugāju klāto zodu (rudens, bļe): rudens tango.