Vīrieša dzīves uzdevums: Veikt Milzu Varoņdarbu (iestādīt koku, dot sievietei dēlu, nogalināt drakonu).
Sievietei atliek visādi nieki: izgludināt vīrietim kreklu un bikses varoņdarbam, nospodrināt zobenu un bruņas, pabarot, notīrīt un apsedlot zirgu, pabarot vīrieti pirms varoņdarba, atgādināt viņam par varoņdarba izdarīšanas vietu un laiku, aizvest viņu uz varoņdarbu vietu, noorganizēt drakonu, pēc varoņdarba sakārtot kaujas lauku, nospodrināt zobenu un bruņas, notīrīt zirgu un aizvest uz uz stalli, aizvākt drakona atliekas, uzrakstīt atskaiti soctīklos par to, kā viņas vīrietis veicis varoņdarbu, izmazgāt izgludināt vīrietim kreklu un bikses nākamajam varoņdarbam…

Līdz 1960. gadiem dabas katastrofu skaitu pasaulē neviens speciāli neuzskaitīja, līdz ar to par tām neviens neko daudz nezināja. Tikai 1973. gadā Beļģijā izveidoja Centre for Research on the Epidemiology of Disasters (CRED) , kas šobrīd ir nopietnākā šīs jomas pētniecības iestāde pasaulē. Nupat nācis klajā tās izdevuma “CRED Crunch” jubilejas numurs ar rezultātu kopsavilkumu.

Izrādās, ka dabas katastrofu skaits kopš 20. gs. beigām samazinās, un 2021. gadā to bijis pusotru reizi mazāk, nekā 1990. gadu beigās. Dabas katastrofu galvenie cēloņi - cikloni, plūdi un ugunsgrēki - pasaulē vērojami arvien retāk. Krītas ne tikai tropu ciklonu frekvence, bet arī to kopējā enerģija. Pēdējā desmitgade uzrāda zemāko dabas katastrofu upuru skaitu laika vienībā visā novērojumu vēsturē (turklāt ne tikai uz vienu iedzīvotāju, bet arī absolūtos skaitļos).

Tas ir pretrunā ar ikgadējiem ANO ziņojumiem, kas saprotams - EM-DAT (The Emergency Events Database) izveidoja tikai 1988. gadā, un pirmie gadi tika veltīti katastrofu datu apkopošanu un sistematizēšanu - līdz ar reģistrācijas uzlabošanos, pieauga reģistrēto dabas katastrofu skaits. Gadsimta pēdējā ceturtdaļā, kad reģistrācija jau bija pietiekami korekta, redzams, ka katastrofu skaits samazinās.

Via: https://reliefweb.int/report/world/cred-crunch-newsletter-issue-no-71-july-2023-special-edition-happy-birthday-cred

1919. gada ziemā latviešu rīdīšana pret vācbaltiešiem Pagaidu valdības vārdā pieņēma tik asas izpausmes, ka pat Ulmanis, kurš 1. martā atgriezās no Eiropas, nobijās no pārmērībām un lika Goldmaņa-Paegles grupas izlīmētās proklamācijas steigšus noplēst.
----
LVVA, 5479. f., 1. apr., 55. l., 143. lp.

Pie Latvijas Republikas dibināšanas interesantu tēlu netrūka, it īpaši tāds Spricis Paegle (Tautas padomē Latvijas neatkarības apvienības priekšnieks, tika izraudzīts par Latvijas Pagaidu valdības pirmā Ministru kabineta tirdzniecības un rūpniecības ministru) - vienlaikus gan kvēls nacionālists, gan agrārsociālists, kas tajos laikos (un arī mūsdienās) latviešu sabiedrībā bija visnotaļ normāli.

1919. gada janvāra sākumā viņš ieradās Stokholmā meklēt kādu nebūt palīdzību (praktiski visa Pagaidu valdība, uzbrūkot latviešu sarkanajiem strēlniekiem, devās uz Eiropu, Liepājā atstājot vien Valteru un vēl divus ministrus), un konstatēja, ka privātpersonu grupa ir izveidojusi brīvprātīgo vervēšanas punktu Latvijas bruņotajiem spēkiem (zemessardzei jeb landesvēram). Ar finansēm Pagaidu valdība palīdzēt praktiski nevarēja, toties Paegle akceptēja biroja darbību, piešķirot tam oficiālu statusu.
Šajā pat laikā tur ieradās Vidzemes bruņniecības pārstāvis Berlīnē, bijušais landmaršals barons Karls fon Štriks (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873-1938) un piedāvāja palīdzību Pagaidu valdības finanšu problēmu risināšanā. Proti, Vidzemes muižnieki gatavi ieķīlāt savas muižas, lai par iegūto naudu uzturētu biroju, iegādātos brīvprātīgajiem bruņojumu, finansētu to transportu uz Latviju. Izrādījās, ka vācbaltieši jau esot birojam palīdzējuši ar naudas līdzekļiem (fon Štriks ar domubiedriem bija kategoriski pret vācu brīvprātīgajiem no Vācijas - vācbaltu muižniecībai nebija ne mazākās vēlmes nonākt atkarībā no Berlīnes).

Tas izraisīja Spricī Paeglē kvēlu sašutumu. Viņš paziņoja (šo paziņojumu publicējot arī laikrakstos), ka muižu īpašnieki neesot tiesīgi savus īpašumus ieķīlāt, jo šādas tiesības esot tikai Latvijas Pagaidu valdībai, kuras vienīgais pārstāvis te esot viņš - komunisti esot muižas nacionalizējuši, un tikko kā Stučkas sarkanie tikšot patriekti, tā muižas pāriešot Latvijas valsts īpašumā. Tad Paegle pieprasīja birojam sniegt darbības finanšu pārskatu, ko saņēma. Atkal sākās skandāls, jo finanšu pārskatā bija skrupulozi uzrādīts, kur un kā iztērēta tā nauda, kas saņemta no Pagaidu valdības, taču ne vārda par to, kā tērēti privātpersonu ziedojumi - tā neesot valsts nauda, tātad valstij gar tās tērēšanu nav daļas. Šādu acīs lēkšanu Paegle nespēja pieciest, un birojs tika aizklapēts ciet. Brīvprātīgo vervēšana Skandināvijā apstājās.

Un tas viss brīdī, kad jaunās valsts pastāvēšana karājās mata galā, Pagaidu valdības kontrolē bija vien Liepājas apriņķis, bet latviešu vīriešos neredzēja ne mazāko entuziasmu pieteikties, lai ar ieročiem rokās to nosargātu. Toties tika ieviesta subordinācija un pārvaldes kārtība kā pieklājas.
- - - -
Sausa informācija: LVVA 5479. f., 1. apr., 55. l., 139.-140. lpp.

Francijā jau septīto dienu plosās masu nekārtības. Principā nekā jauna - franči sāk slikti justies, ja reizi pāris gados neiziet ielās un nepakaujas ar policistiem. Un papurināt valdīšanu nekad nav par sliktu - lai nenoslīkst pašapmierinātībā.

Taču šoreiz tie ir imigranti, kas izgāja ielās protestēt par to, ka policisti nošāvuši bēgošu auto zagli Nahalu, kurš savos 17 gados jau 15 reizes tiesāts. Taču tūdaļ labākajās #BLM tradīcijās protesti pārauga vandālismā (tā drīkst tagad teikt?): dedzina automašīnas, izsit dzīvojamo māju stiklus, izlaupa veikalus. Sešu dienu laikā protestētāji izprotestējuši 250 banku nodaļas, 10 tirdzniecības centrus un 200 lielveikalus, 250 tabakas un alkohola veikalus. Paralēli tam nodedzinātas vairākas bibliotēkas (t.sk. Marseļas publiskā bibliotēka - lielākā Francijas dienvidos). Jo katram skaidrs, ka balto kolonizatoru kultūras mantojums tak grāmatās slēpjas. Un, kas interesanti, izdemolēti un izprotestēti vairāki policijas iecirkņi - policisti izrādās visai bezspēcīgi, jo protestētāji pret viņiem aktīvi pielieto šaujamieročus (kas Francijā nav pieejami brīvā tirdzniecībā - naiviem likumdevējiem šķita, ka ja veikalā nepārdos, tad bandīti pie šaujamajiem netiks), kam pretī stāvēt policijai īsti nav aprīkojuma. Kas jauns - vietējie iedzīvotāji sākuši apvienoties grupās, lai pašorganizēti ar beisbola nūjām aizstāvētu savus īpašumus un veselību. Tas, protams, ir nosodāmi, un progresīvos medijos viņus apzīmē kā "ultras" (jo progresīvs cilvēks tak nepretosies ar spēku, ja kāds protesta vārdā viņu vēlas aplaupīt vai piekaut).

Te nu man iešāvās prātā konspiratoloģiska doma. Proti, nu negribas ticēt, ka visa pamatā ir ar utopismu bagātināta ļaužu muļķība. Vēlme tomēr ticēt, ka politiskās elites ir gudrākas un savas rīcības sekas paredzēt spējīgas. Varbūt politiķiem jau sen skaidrs, ka lielāko daļu imigrantu asimilēt neizdosies, savukārt sasēdināt tos kuģos un transportēt atpakaļ uz dzimtajām ārēm būtu politiska pašnāvība - atskanēs sociāls kauciens un sāksies vegānmarksistu protesti? Varbūt kāds attapīgs prāts Elizejas laukos ierosinājis dod BLM rasistiem un pārējiem kreisajiem pilnu vaļu - lai viņu ideju un rīcības sekas pamazām noved sabiedrību līdz tādai baltkvēlei, ka tauta pati pieprasīs ieviest ārkārtas stāvokli un uzticēt armijai imigrantu piespiedu izvadīšanas misiju? Vienkārši jāsagaida, lai sabiedrība pati to pieprasa.

1939. gada vasarā Vācijas avīžu virsraksti:
- " Ir jāatbild! Polija pauž arprāta vēlmi sagraut mieru un tiesiskumu Eiropā!"
- "Varšava draud bombardēt Dancigu - Polija sajukusi prātā!"
- "Poliju pārņēmis haoss, vāciešu ģimenēm jāglābjas bēgot!"
- "Polijas armija tuvojas robežai ar Vāciju!"
- "Polijas spēlēšanās ar uguni var aiziet par tālu!"
- "Poļi apšaudījuši trīs mūsu pasažieru lidmašīnas!"
- "Dancigas koridorā liesmās vācu zemnieku mājas!"
- "Poliju pārņēmis militarizācijas trakums - armijā mobilizēti 150 000 vīru!"
- "Polijas armijas vienības tiek pārdislocētas uz pierobežu!"
- "Haoss un vardarbība Augšsilēzijā!"
1. septembrī Vācijas avīzes vēsta, ka Polija piespiedusi Vācijas bruņotos spēkus sākt "pretuzbrukumu".
7. septembrī publicēts dekrēts par nopietnu kriminālatbildību par Vācijas bruņoto spēku diskreditēšanu un apdraudēšanu.
11. septembrī praktiski visās avīzēs centrālais virsraksts "Poļi paši bombardē Varšavu!"
14. septembrī Vācijas bruņoto spēku ģenerālštāba paziņojumā presei teikts, ka poļu nacionālistu pretošanās spiež Vācijas bruņotos spēkus izmantot visus iespējamos līdzekļus, tai skaitā aviobombardēšanu un artilēriju, lai piespiestu poļus saprast viņu "rīcības bezjēdzīgumu".
Avīzes raksta, ka Polijas valdība pārkāpj visus iespējamos starptautiskos likumus, ar varu piespiežot civiliedzīvotājus ņemt rokās ieročus un aizstāvēt galvaspilsētu.
21. septembrī sauszemes spēku virspavēlnieks ģenerālis fon Brauhičs paziņoja, ka "pretuzbrukums" Polijai ir beidzies.
4. oktobrī prese raksta, ka "Anglijai jāuzņemas visu atbildību par Varšavas provocēšanu pretoties". "Volkische Beobachter" šodienas virsraksti: "Vācija tiecas pēc miera", "Mums nav nekādu agresīvu plānu pret Franciju un Angliju", "Nepieciešama visu Eiropas valstu sadarbība", "Priekšlikums rīkot miera konferenci".
- - - -
Shirer W. Berlin Diary: The Journal of a Foreign Correspondent, 1934-1941. - Alfred Knopf: New York, 1941

P.S.
Kā man skaidroja cibas gudrie prāti: ja karš nav pieteikts, kara nemaz nav, ir "specoperācija" (šai gadījumā specpretuzbrukums).

Visai interesanti vērot, ka tie paši ļaudis, kuri ar kvēlu sašutumu noliedzoši reaģē uz vācbaltiešu vidē 1920. gados valdošo snobisko domu, ka latvieši neesot pietiekami izglītoti un civilizēti, lai vieni paši uzturētu un attīstītu valsti, tie, sākot runāt par mūsdienām, izplūst vaimanās, ka valsts nerealizējusies, zinātne bedrē, izglītība bedrē, lauksaimniecība bez dotēšanas nespēj pastāvēt, rūpniecības nav, elite caurcaurēm korumpēta un vissirslikti. Pie tam kognitīvā disonanse viņus nemoka. Lūk, ticības mantru spēks!

Vidējā latvieša iknedēļas manabalss.lv tabula pilsoniskajai līdzalībai iekšpolitikā un dzīves uzlabošanā:
pirmdien aizliegt: ________________
otrdien aizliegt: __________________
trešdien aizliegt: _________________
ceturtdien aizliegt: _______________
piektdien aizliegt: ________________
sestdien aizliegt: _________________
svētdien aizliegt: _________________

Kūpinot rīta dūmu, iešāvās prātā jautājums, proti, ja cilvēces dalījums dzimtē/dzimumos ir sociāls kostrukts, tb tikai galvās, tad vai konvencijas autori, kas pieturas pie tradicionālā dalījuma, nav atpakaļrāpulīgi konservatori?

Kopš 17. gs. otrās puses civilizētās pasaules "lingua franca" bija franču valoda - visas Eiropas elites runāja franciski, tā bija zinātnes, filosofijas, diplomātijas un kultūras valoda. Tad nāca Lielā franču revolūcija, un franču valodu sāka uztvert nevis kā aristokrātu, bet kā salašņu revolucionāru valodu, un tā zaudēja savu pievilcīgumu, tradīcijas dēļ saglabājoties vien starptautiskajā diplomātijā.

Tās vietu 19. gs. beigās ieņēma vācu valoda, kas kļuva par starptautisku zinātnes, tehnoloģiju un daļēji arī uzņēmējdarbības valodu. Tā dominēja gan Eiropā, gan ASV, kur izceļotāju no vācu zemēm bija skaitliski krietni vairāk, nekā no Anglijas. Ir pat leģenda, ka Kongresā bijis balsojums par to, kādu valodu lietot valsts iestāžu lietvedībā - vācu vai angļu, - un tikai ar vienas balss pārsvaru nostiprinājusies angļu valoda (leģenda vēsta, ka vācu deputātu viltnieki pa ceļam uz sēdi ievilinājuši krodziņā un tā piedzirdījuši, ka šis līdz balsošanai nav ticis).

Tad 1914. gadā sākās 1. pasaules karš. Sākās masveida norobežošanās no vācu valodas kā agresorvalsts valodas. Pat Lielbritānijas un Īrijas apvienotajā karalistē valdošā Saksijas Koburgas un Gotas dinastija mainīja savu "uzvārdu" uz Vindzoru dinastiju (pēc karaliskās rezidences nosaukuma). ASV Frankfurtes maizītes pārdēvēja par hotdogiem, vācu izcelsmes amerikāņi sāka mainīt uzvārdus: Šmiti pārtapa par Smitiem, Šnaideri - par Teiloriem, savukārt virknē pavalstu aizliedza publiski runāt vāciski. Ohaijo, Aijovas un Nebraskas pavalstīs vācu valodu aizliedza pat privātskolās mācīt (likumu atcēla 1923. gadā). Punktu pielika 2. pasaules karš - vācu valoda no starptautiskās aprites praktiski izzuda. Kad Vācija sāka Izraēlai maksāt kompensācijas par holokaustu, šo vēl nabadzīgo valsti pārņēma politiskas batālijas un masu demonstrācijas - iedzīvotāju vairākums bija kategoriski pret "vācu" naudu, lai cik tā būtu nepieciešama, jo tā bija "vācu".

Tā kā šī brīža tendence maksimāli norobežoties no fašistiskās Krievijas, ieskaitot krievu valodu, nav nekas īpašs. Starptautiskajā zinātnē krievu valodas īpatsvars ir nulle komats, krievu valoda diplomātijā interesē vien psihiatrus - tai izzūdot no aprites, nekas netiek zaudēts. Jā, literatūras vēstures pētniekiem šķiet interesants t.s. sudraba laikmets krievu literatūrā - aizpagājušā gs. otrā puse, kad šajā kargo kultūras reģionā parādās neliela plejāde interesantu rakstnieku (koskaitā 3: Tolstojs, Dostojevskis, Čehovs), kuri gan kopē franču un vācu literatūru, taču vietējais kolorīts un jaunpienesumi žanrā, nenoliedzami, tiem piešķir interesantumu un oriģinalitāti. Nu un daži komponisti. Taču tas interesē vien šauru pētnieku loku, jo, atgādināšu, tas ir AIZPAGĀJUŠAIS gadsimts. Pēdējos 100 gadus ja Krievijas ekonomiskais īpatsvars pasaulē ir 1,5%, tad "kultūras" nozīmīgums ir nozīmīgs vien šiem pašiem. Savukārt Latvijas palikšana Krievijas "kultūras" un informatīvajā telpā vien kavē mūsu civilizēšanos un iekļaušanos Eiropā.