Austroungāru ekspresionists Alfrēds Kubins (1877–1959), cita starpā vairāku Po stāstu ilustrators, 18 gados neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību uz savas mātes kapa, bet gadu vēlāk īss dienests armijā viņu noveda pie nervu sabrukuma. Visai iespējams, ka tām marginālajām personībām, kuras līdzīga rakstura eksistenciālās krīzes piemeklē jau agrā jaunībā, ir paveicies vairāk; varbūt, ka tieši gremdēšanās groteskajā palīdzēja viņam pārdzīvot nacistu režīmu un nomirt pašam savā pilī 82 gadu vecumā.



Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, зачем ты гниешь?
Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, нахуя ты гниешь?

Rūc Zvaigžņotais Juris NECRO STELLAR (ahuennijs projekts, atkārtošos) dziesmas Паук-Обыватель beigās. Man gan, skatoties uz modernās pasaules izpausmēm (tādu Positivus, piemēram), likumsakarīgi ienāk prātā, ka mūslaiku masu patēriņa kultūras raksturotājs jau sen vairs nav pelēcība, bet, tieši otrādi – pārmērīgs, bezgaumīgs, bezdievīgs krāsainums. Akdies, tas varbūt ir tukši un banāli, bet jūs taču saprotat, ka arī krāsas nāk no iekšām (c) Cieti

( Cibai 10 )

Cibā mani neviens neievilka, bet pieļauju, ka pirmoreiz par tādu uzzināju kaut kur koijots administrētajā “Piparmētras” forumā. Aptuveni 2005. gada otrajā pusē, kad arī tika radīta šī identitāte, piereģistrējos kā nefolks (ar s) un kādu laiku eksistēju tikai un vienīgi kā lasītājs, bet tad nokaunējos un izdzēsos. Atceros, ka biju savācis sevisprāt diezgan interesantu draugu lentu, taču, lai gan biju sajūsmā par vietnes latviskojumiem, īsti nesapratu LJ platformas priekšrocības un norakstīju SC kā pārāk neērtu un lietotājam nedraudzīgu (pats tolaik vedu parodiju par blogu tagad jau vēl vairāk norakstītajā Yahoo! 360°)

2008. gada sākumā iestājos nacionālajā megaportālā Draugiem.lv, kur mani visu laiku sūdzēja tautas policijā un banoja, bet par to, ka biju sācis tur rakstīt dienasgrāmatu jeb spamot (galvenokārt par mūziku vai citiem sev interesējošiem kultūras fenomeniem), cenzūra un ierobežota pieejamība mani galīgi neapmierināja, tāpēc nedaudz iespringu un pārcēlos šurp (ar visiem draugu dienasgrāmatas spamiem). Vismaz pusgadu Cibas komunālajā elementā vispār neiedziļinājos; izņemot paziņas, citus īpaši nelasīju, bet tad vienā jaukā dienā sapratu, ka tā nav pieklājīgi, un piedraugoju visus, kas bija piedraugojuši mani.

2011. gada rudenī izdomāju, ka būtu feini iegūt vairāk lietotājbildes, bet PayPal mētājās liekas eiras, tāpēc kļuvu par apmaksāto lietotāju, piedraugoju visus, kas nekaitina un neraksta pavisam garlaicīgi (ātrākais veids, kā tikt pie jauniem sekotājiem, yo), sataisīju kaudzi antenu (RSS barotņu), galvenokārt paša vajadzībām (lai no cibas nebūtu jāiet ārā vispār hehe), un beigās iegāju tādā azartā, ka bija jāsāk rakstīt zem atslēgas (līdz tam to praktiski nekad nedarīju)

2012. gada sākumā nefolk žurnālu izdzēsa dusmīga veģma un viņas astrālās draudzenes. Pēc tam veselu nedēļu atturējos no cibošanas, bet tās ir pupu mizas, ņemot vērā, ka divreiz mūžā uz pusgadu esmu atturējies pat no pīpēšanas; kādā rītā padevos atkarībai un vienkārši sāku jaunu žurnālu, t.i. šo. Vecā saturu vēlāk dabūju atpakaļ par pudeli Bushmills Black, bet turpināt tur nebija nekādas vēlēšanās. Man laiks beigt, bet dotajā kontekstā laikam vispiemērotāk būtu to darīt ar vienu no patiesākajām atziņām visā klab.lv

Achtung: cibošanās var izraisīt spēcīgu psiholoģisku atkarību. Esiet modri.

“I didn’t deliberately set out to be blasphemous, but then Pope John XXIII is a better judge of such things than I am.”

  — Luis Buñuel

Tikai nesen sapratu, ka Necro Stellar ir nevis baigais andergraunds, bet reāla Krievijas mēroga industriāli gotiskā metāla leģenda. Kaut kas revolucionārs:

Кольцо Сопротивления

(Videoklips sviests, bet dziesma ļoti patīk)


upd. Rēcīga* kaverversija

* vārda tiešā nozīmē

OMX Vai šis nav lielisks



While building upon a black metal base, Menace Ruine incorporates swirling noise soundscapes, martial drumming, eerie organs and cleanly sung ethereal female vocals rising over the waves of sound to create a sound of beauty. [x]

Omnia In Nihil

(visus ierakstus var atrast internetā)

Starp citu, aizvakar man bija vēl viena sinhro.noitāte ar KAMPFAR (atsaucoties uz iepriekšminēto subj., šis vārds nozīmē Odin! vai Wotan! un ir sens vikingu kaujas sauciens... rekur, kants arī šodien kaut ko sinhronizē ar vikingiem un kara saukļiem >:) Pabeidzu skatīties visu laiku dārgāko zviedru mākslas filmu pasaulē Arn, The Knight Templar (2007), un tur vienā kaujā piedalās kaut kādi norvēģi (laikam vēsturiski adekvāti), kas tā arī uzbrūkot kliedza. Filma, visticamāk, katram vēsturniekam un pagānmetālistam jau sen zināma, bet es līdz šim par tādu nebiju dzirdējis vai tikpat efektīvi biju aizmirsis. Diemžēl šis izskatās pēc gadījuma, kad Zviedrijas kinoindustrijas mērogiem milzīgais budžets ($30M) kādu ir pārlieku satraucis, bet kādu tieši otrādi – atslābinājis, un beigās neviens nav gribējis uzņemties atbildību par galarezultātu. Rodas iespaids, ka lielākā daļa līdzekļu ieguldīti luksusa precēs, visādos spīguļos, zvīguļos, zvārguļos, zirgos un smalkās lokācijās, bet nav padomāts par elementāro, kā to visu saturēt kopā, rati apgāzušies, mantība izbirusi grāvi, pīrāgs nav izcepts līdz galam. Režisors bijis vai nu nekompetents, vai nu pilnīgs raspizģajs, vai ap filmēšanas vidu viņam iestājusies depresija, saprotot, ka tikt galā ar uzņemtajiem apgriezieniem nav tik viegli, kā tos uzņemt. Pirmā sekvence tuksnesī, piemēram, ir nevainojama, un tāpat nevainojami turpinās apmēram minūti-divas, un tad sākas... ļoti nepārliecinošas kaujas ainas (kaut kas no sērijas ar Keiša (?) boksēšanos Torņkalna baznīcas zvanu tornī, nu nesanāk nekas, davai moš paboksējies pret kameru, ai, saiģot, liekam to pašu – te episki masu skati aizvietoti ar banāliem tuvplāniem, fiziski neiespējamiem acu dueļiem un uzkrītošiem centieniem notušēt to, ka kādam bijis žēl sapiķot normāliem datorgrafiķiem no jaunzēlandes vai tml.), tālāk, neizteiksmīgi, empātiju neraisoši aktieri, it sevišķi galvenais, neveikls sižeta plūdums un darbības vietu maiņas, idiotisks statistu pielietojums, nu, cik var staigāt ar to malkas klēpi rokās, vispār vesela neveiksmīgi realizētu klišeju jūra. Nesen cepos par to, ka filmās nerunā pareizajās valodās, bet te ar šāda rakstura pretenziju novēršanu autori ir smagi pārcentušies un trūkst konsekvences, kamon, XII. gs. saracēnis, kurds, arābs, vienalga nekomunicētu ar zviedru tekošā American English. Par citu vēsturisko akurātumu nemāku runāt, tāds Arnus Magnussons tiešām esot reāli eksistējis un darījis to, ko nu viņš tur dara, bet filma ir populārākā mūsdienu Zviedrijas rakstnieka triloģijas ekranizējums, un, spriežot pēc lasījušo atsauksmēm IMDb, ārkārtīgi neveiksmīgs. Es nemaz nezinu, ko te labu pateikt, piekusu, varbūt esmu kļuvis pārāk prasīgs pret detaļām, varbūt pirms 15 gadiem man tāds cirks pat patiktu (bet pirms 15 gadiem jau bija Braveheart), well, ja gribas vēsturisku melodrāmu ar smukiem skatiem, tad šī nav tā sliktākā izvēle, ar ko nosist vakaru (vai divus), bet Kingdom of Heaven katrā ziņā bija krietni pārāka.

Savdabīgi vienlaicīgi, tīklā meklējot informāciju par Kampfar vokālistu (kā sauc, meklēju –) Dolk, aptuveni blakussfērā uzpeld vēl kāds Dolk (norvēģiski – duncis), turpatienes Banksijs kā izrādās

Blitzwitch (Mare, 2011)

In & Out (via dooora, via basta)

Don’t

( Vēl viens fail )

Izskatījās pēc dūmīgas American Gothic versijas nesenajiem Šerlokiem Holmsiem, bet tādas pavisam Dieva pamestas, pat īsti nepavilka līdz Toma Henksa kriptoloģiskajai skraidīšanai Roberta Lengdona pēdās, bet adekvāti, protams, Po, kurš nav nekāds Žils Verns, bet nāves kavalieris, tātad spriedzes vietā teikšanai jāir nenovēršamas nolemtības nojausmai un suģestējošām šausmām, kas liek aizvilkt aizkarus, aizslēgt durvis vai paslēpties zem segas bērnībā, kad tava stāsta varonis virpuļo lejup un paša radītā pasaule kļūst par savu karikatūru, jebkura cerība uz glābiņu izplēn zudušās nemirstīguma apziņas priekšā... Ēm, ļoti patika ideja un sižeta iekšējā loģika, simbolisms, arī teksti eleganti, izpildījums tā, kā jau teicu, adekvāti blāvs, pesimistiski duļķains, vietām vairāk ērmīgs kā grotesks, un skops, vismaz vēl kādu no populārākajiem Po motīviem jau varēja, arī aktieris, kura vārdu nerakstīšu, jo nepatīk, kā latviski rakstās, neizskatījās pārāk līdzīgs pēc zīmējumiem pazīstamajam oriģinālam, vismaz es nekad neesmu redzējis tādu, kurā Po būtu bārda. Pārējie tēli, atkal, adekvāti Po fikcijai kartonīgi, izmeklētājs reāls kapteinis Amerika, citi atgādināja datorspēles varoņus. Toties visu cieņu par jenotu, to es saprotu, ja nevar kādu no ceļojoša cirka izbēgušu traku, sieviešu galvas raujošu pērtiķi cilvēkēdāju, tad vismaz jenotu. Bija vērts. Paldies

The ways of God in nature, as in providence, are not our ways.

Kā nolīst, tā uzspīd saule. Kad uzspīd, nolīst saule. (Šī skaidrība nav saistoša.)

Piestāv skatam caur logu --



via marsa_hronikas

Sapnī redzēju, ka mana Tumblr draftos palikušas tikai 10 bildes (!) Ļoti jau specifiski... bet likumsakarīgi (ja miega stāvoklī smadzenes nodarbojas ar nomoda laikā uzkrāto iespaidu kārtošanu) Ceru, tas nozīmē, ka arī galvā drīz būtu atlicis tikpat maz kārtojama

Kalendārās vasaras vidu pavadīju visapkārt klusi trīsošu piemārupītes sikspārņu pavadīts ceļā no pirmajām mājām uz trešajām. Otrās ir īstās, tur ēdu ķiršus, lai nepaliek strazdiem, un vairāk kā litriņu piena neņemu, jo tik siltā laikā izdzert nepaspēju. Šorīt nepaspēju iedzert pat kafiju, tāpēc autoostā pa lēto nopirku salauztu saldējumu un uzreiz satiku vanga, kas bija ceļā uz Berlīni un smēķēja (pieļauju, ka arī viņas ceļabiedrenei ir ciba, bet par to es neko nezinu) Labi, tātad, man diezgan autoritatīvā tonī pieprasīja bildes kāda cibas autoritāte, kuras izbanošanu es reizēm apsveru par komentēšanu beztēmā ;) bet par to, ka fotoaparāta atmiņas karti atstāju citās mājās iespraustu pa taisno jūtūbā, piedāvāt varu tikai psihodēliskus telefonuzņēmumus, turklāt bez (atpazīstamām) (sejām), jo tās, iespējams, pieder personām, kas vairāk vai mazāk ciena savu un citu privātumu, savukārt, es izliekos, ka cienu viņu cieņu. Bet tagad tad vēlreiz par pasākumu, to, ko nepateicu, kamēr dzelzis vēl čūkst...

Starp citu, lūk, nistagms atskaitīte

( un te manējā... lj-cut nebija paredzēts, bet īsāk nesanāca, atvainojos, pats sev )

Attēlā – Šventojas labais krasts (bet, iespējams, kāda nekad neierakstīta poustroka albūma “cover” ;)

Nu tā, liekas, ka tagad līdz pilnīgai eksotiskā blekmetālestētista laimei atlicis redzēt tikai... Darkspace. Alcest ataisnoja visu manu aprioro sajūsmu, nokristīju viņus par elfcore, bet pirms gulētiešanas vēl ar pirkstiem parādīju <3 sirds rajonā un paspiedu roku Neigem, kurš ar otru ģitāristu skatījās Anathema turpat aiz mums. Sākumā gan bija žēl, ka viņi nespēlē tumsā, bet sanāca tā, ka tumsa pienāca, viņiem spēlējot. Otro vietu lai dala norvēģu drum‘n’bass projekts Kampfar – vienīgie, kurus skatījāmies pirmajā vakarā (ierodoties autostāvvietā, aiz eglēm skanēja pēdējā Soundarcade dziesma), un astoņgalvainais Hexvessel ar savu ellīgo gaismotāju (tas gadījums, kad grupa piesaka pēdējo dziesmu, un tad tā dziesma ir ~14 minūtes gara :) Lake of Tears – guntermetāls. Anathema – pēc Alcest un Hexvessel par spīti smalkajām drānām jau vairs nelikās tik smalki, pie tam ar savām vecajām dziesmām tikai izsauca lietu. Toties Anīkšči tagad ir mana jaunā mīļākā Lietuvas pilsēta, un tikai ceļa no festivāla norises vietas caur kapiem, gar upi līdz centram, baznīcai, veikalam un atpakaļ dēļ (tas aizņēma kādas 6 stundas). Iespējams, vēl saņemšos garākai atskaitei, par tiem vēršiem, ragiem un mārketingu kaut ko vajadzētu

p.s. lenora un koijots nesatiku. Kāpēc?

Bawww, she's so cute in blue.

:)

//prom

Kaimiņienei

God is not Love

God is God

Kaut kas nomierinošs



http://klab.lv/community/muzons/958523.html

Kaut kas jocīgs...



Classic Movies in Miniature Style

Midnight in the Labyrinth is an orchestral album by English extreme metal band Cradle of Filth. The songs selected are from the band's first four releases. It was released on April 21, 2012.

Nu, ko es varu pateikt, visu, kas sākas ar neko, nekāds Evinta tas nav un The Scorched Earth Orchestra jau pacentās pirmie (tiesa, bez balsīm), bet ar otro reizi man patīk jau labāk par spīti nomācošajam sintezātorismam, koris skan lieliski, pat pieķeru sevi vietām pie sevis atkārtojot kādu kopš bērnības galvā pieseivotu rindiņu, kuras ierakstā nav. Pats interesantākais ir tas, ka ir pusnakts un es patiešām esmu labirintā

Weiter! Immer weiter!

Lūk, tādu kino es saprotu, reizē poētisku un fizioloģisku līdz kaulam, krievu ražojuma, bet vāciski, kā pienākas Gētes traģēdijas interpretācijai. Nekaunēšos gan atzīt, ka no Johana Volfganga neizlasīju vairāk par pāris pirmajām lappusēm (dzeja tomēr), arī pirmās trīs Sokurova tirānu tetraloģijas daļas skatīties neesmu saņēmies, tāpat kā Švankmajera vai Murno versijas, bet viss ir labojams un, iespējams, tā pat labāk. Iespējams, nē. Nezinu, izlemšu vēlāk.

Kā es priecājos, ka šodien ir 9. jūlijs, nevis kaut kāds, teiksim, 18. augusts!

Līdz nākamajam festivālam vēl 3-4 dienas, ar Alcest, Soundarcade un Hexvessel viss skaidrs, Anathema es laikam nekad nesapratīšu, laiks nu ķerties klāt šitam, nav taču klausīti kopš deviņdesmitajiem un tolaik patika, albūmu nosaukumi arī tādi daudzsološi...

Sp. paldies chimera

Água doce

Every saint has a past and every sinner has a future.

Uzreiz jāpiekrīt viedoklim, ka pagrūti uztvert šo episko drāmu kā nopietnu vēsturisku vēstījumu, kāds tas cenšas būt, ja tā valoda ir angļu. Saprotams arī, ka neiemācīsi visam mirdzošo rietumu aktieru pulkam runāt spāniski bez akcenta, tāpēc liksi runāt angliski ar spāņu akcentu (tipa), vietām arī paspīdot ar kaitinošiem internacionālismiem aļa Jawohl! Das ist richtig, Vamos, Nyet utml., lai norādītu uz tēla etnisko izcelsmi, manuprāt, lieki, jo tā nekavējoties zaudēsi veselu zvaigzni. There Be Dragons (2011) diemžēl nav neviena pūķa, ir tikai traka izskata sieviņa, kas par tiem runā (nevarēju gan saprast, kāpēc, visticamāk, lai attaisnotu filmas nosaukumu), pūķi ir metaforiskas rotaļlietas bēniņos, pārspīlējums un mārketinga triks, un par ko tādu var zaudēt vēl vienu zvaigzni. Filma stāsta par katoliskās organizācijas OPUS DEI (tās pašas, ar kuru vēl nesen mūs biedēja Dens Brauns Da Vinči Kodā) dibinātāju, priekšpēdējā pāvesta kanonizēto Hosemariju Eskrivā un viņa bērnības drauga gaitām Spānijas pilsoņu kara laikā un pirms tam, nezkāpēc uzskatot, ka tas jādara caur atmiņu prizmu, iesaistot kāda septiņdesmito gadu rakstnieka-biogrāfa centienus noskaidrot to patiesības daļu, kas attiecas uz viņa mirstošo tēvu un bla bla $#*&%&^*$ tāpēc tur, protams, ir jābūt slimnīcai (amerikāņi vispār ir sajūsmā par slimnīcām), nedabiskiem grimiem un grimasēm, lai nopirktu skatītāju ar kārtējo “pārsteidzošo” sižeta pavērsienu, bet es saku Nē. Tas ir lieki un tā tu tikai zaudē zvaigznes. Arī piesaukt pūķus tādā veidā ir lieki un samāksloti, es neticu, pārstāju ticēt brīdī ar kadrā amatieriski ielīmētajiem Madrides zoodārza ziloņiem. Un tas kariņš arī... pusi laika nesapratu, kur kas notiek un kurš tobrīd uzvar. Nudien, pat Fauna Labirints likās krietni pārliecinošāks šī konflikta atainojums :) Ok, jāpasaka arī kas labs, tomēr daudzi ļaudis ir centušies, filma nebūt negarlaiko, tajā ir vairāki prātīgi dialogi ar domāšanu stimulējošām atziņām, spēcīgas jūtas un smuki skati. Bet tās klišejas un tehniskie neveiklumi nokauj

Piedod, neatceros vairs, kurā cibā izlasīju ieteikumu (komplektā ar ekselento Malēnu), bet noskatījos Frizieres vīru (1990), un, nu, protams, ka tā visa ir divpadsmitgadīgā zēna fantāzija, citādi taču nekam nebūtu nekādas jēgas :)

Vakar mežā gan bija pekle, viss mitrs un karsts un divtik smags, bet tas vēl nekas, ja ap miesu bez apstājas riņķo desmit dunduri un divdesmit mušas, iekārojot tavus sviedrus un asinis, bet tā egle nekrīt un nekrīt... un tu besies, spārdi akmeņus un domā, ka ievas tiešām ir stulbi koki, jo to zari aug zemē, un vēl domā, kāpēc, kāpēc būt pateicīgam par dusmām, kamēr izdomā. Tagad es zinu