Bāc, pagājusi jau vesela nedēļa kopš koncerta, bet tāds nu es (tagad) esmu agresīvi pasīvs, kam cenšos spītēt, kaut vai ar novēlošanos, bet tomēr vēloties paust sajūsmu par aizvadītās piektdienas aurālo alķīmiju artelī, biļetes uz kuru iegādājos nekavējoties pēc uzzināšanas par tādu (starp citu, tajā pašā dienā, kad pieejams tapa arī pēdējais, ārstnieciskais un uguns stihijai veltītais Menace Ruine veikums Alight in Ashes). Zināju, ka nožēlot nenāksies, jo šis kanādiešu duets man bija absolūti iedvesmojošākais atklājums šovasar, un tiešām – jāpiekrīt, ka Geneviève balss klātienē skan teju vēl iespaidīgāk kā ierakstos, turklāt savu relatīvo minimālismu mākslinieki pilnībā attaisno ar to, ka visas skaņas, ieskaitot ritmu, autentiski atrada arī dzīvajā, bez nekādas vērā ņemamas fonogrammas. Arī “iesildošie” (citos turnejas koncertos gan projekti esot uzstājušies arī otrādā secībā) Mamiffer ļoti patīkami pārsteidza un pārliecinoši pārsniedza ekspektācijas – pirms pasākuma klausītajos ierakstos nebiju pamanījis vokālu, bet te Faith gan spēlēja (jāsaka, ne pārāk organiski skanošas) elektriskās klavieres, gan epizodiski dziedāja, sēri un daiļi kā melns gulbis, uz beigām normāli izaurojās arī pats Isis vīrs (Aarons), savukārt nepārtrauktu teatrālo spriedzi uzturēja bungu, šķīvju un citu sitaminstrumentu (raķetes un “portāla” ;) pavēlnieks, kuram labāk gan piestāvētu apzīmējums “hans”. Starpbrīdī iegādājos tēkreklu ar krītošo kaiju un ķirzaku, un pat komunicēju ar cilvēkiem (!) visai negaidīti. Menace Ruine sāka ar pirmo dziesmu no jaunā albuma Set Water to Flames (bet dziesmas viņiem ir garas), turpināja ar Utterly Destitute no The Die Is Cast, kura koncertā dominējošo perkusiju dēļ bija gandrīz neatpazīstama un skanēja daudz lieliskāk nekā ierakstā, trešo diemžēl neatpazinu, varbūt nepublicēta, tai sekoja Alight in Ashes garu definējošā Salamandra, rituālistiskā Dark Mother no kulta debijas EP, bet performanci noslēdza episkais Cup of Oblivion, arī no pēdējā. Uz ovācijām un atkārtojumu mūziķi neatgriezās, taču, ņemot vērā, ka šis bija jau deviņpadsmitais (priekšpriekšpēdējais) viņu Eiropas turnejas koncerts, tas ir saprotams (man gan baisi gribējās dzirdēt arī The Upper Hand...) Pagaidām labākais apmeklētais koncerts šogad, un Ženevjēvas ugunszīme tik ļoti vietā <3

Fotogalerija Easyget

Transmogrification

To change into a different shape or form, especially one that is fantastic or bizarre.

I was impressed. Pēc visām tām pārtērētajām oksidentālo amurikāņu vampīru ordām jau zviedru Let The Right One In bija patīkama pārmaiņa (lai gan kaut kas tur mani līdz galam neapmierināja ne idejiski, ne estētiski), tomēr to nevar pielīdzināt leģendārā Oldboy režisora skalpeļa perfekcionismam. Slimi. Dziļi. Iespaidīgi

Kārtējās izmaiņas smadzeņu ķīmijā liedz man identificēties ar to agrāko es, kurš bez īpaša iemesla regulāri sadūries ar nepieciešamību kaut ko par katru cenu iežurnālēt, bet gluži izmests no kosmosa ragavām nee nejūtos tā visu laiku, laiks iet, laikam ejot, liekas, tik svarīgi noskaidrot līdz galam, kā tur ir ar to velnu un dievu, pirms iekūņoties dziļāk sava kokona komfortā, vēl viss novembris līdz 21. decembrim, piemēram šodien, pirms satumsa via kādu cibiņu stundām lasīju dažādus NDE, Love Love Love, what it all boils down to, un Nāve ir Eiforiska, pēc tam lasīju kaut kādu taurupes orku ceļmalas grāvī izmestus atkritumus, kas tikai tur nebija, pielasīju divus maisus, vaicādams, Kā Lai Es Mīlu Jūs, Cilvēki, Ja Jūs Darāt Tādas Lietas? Tikmēr kopš pirmdienas pieejamais Jaunais Tiamat iepriekšējo nepārspēj, bet slikts arī nav, un ar to pagaidām pietiek, jāturpina vien uz riņķi, un būs Love. Tā kā rakstu tik reti, tad kārtējo reizi jūtu pienākumu (esmu tā darījis arī agrāk) darīt zināmu to, ka pašlaik manās acīs stilīgākie blogi Sviesta Cibā ir ( Reklāma ) :*

Lasīju Zālamanu Mācītāju, varbūt visvērtīgāko, varbūt visviedāko Vecās Derības grāmatu, šodien, lai nomierinātos, no 2. nodaļas līdz beigām

7:16-18 kļuva tik interesanti, ka sāku salīdzināt tulkojumus

Pēc tam nosūknēju Jauno MDB A Map of All Our Failures, nu tāds... klausos, klausos ar austiņām

Un tad pēkšņi viņi tur (4. dziesmā) citē izlaistās 1. nodaļas 9. pantu!

To pašu, ko Kolāts, vai Eipurs no rītiem, bet po

Nav nekā jauna zem saules

“Remember all ye that existence is pure joy; that all the sorrows are but as shadows;
they pass & are done; but there is that which remains.”

Poga dooming. Laba bilde

Es arī

Ethereal Journeys

pamēģināšu

. . .

Nekā,

vismaz Tev

varbūt

Pēdējais atklājums: Transcendentāls ambientais dūms no Somijas (Nest projekts) ar kokli, šamaniskām balsīm, dabas skaņām un gandrīz tribal perkusijām vietām, skaists savā dziļumā un nesarežģītībā. Ļoti piestāv šim un vispār rudenim

Klausies: YouTube / Last.fm

108 MB, VBR 0

Atzīšos, ka kaut kā personīgi uztvēru dažu labu* vakardienas sašutumu/neizpratni/wtf/... (1 2 3) par LU studiju programmā atklāto, nu jau likvidēto bioenerģētikas kursu. Atzīšos, ka pat nedaudz sašutu pats un, ja vien par prioritāti neuzskatītu psihisku mieru, dažu *materiālistu aizspriedumiem mani ir salīdzinoši viegli iztrollēt. Manuprāt, minētā kursa ieviešana ir (bija) laba un progresīva doma, un, ja vien pats studētu, labprāt arī iekļautu to savā izvēles programmā. Manuprāt, nav iespējams objektīvi spriest par šādiem (ar akadēmiski apstiprinātiem mēraparātiem nekonstatējamiem) spēkiem, jau apriori noliedzot to esamību. It kā šāda rakstura pētījumu nezinātniskums būtu kaut kas pašsaprotams! It kā pašpārliecinātajiem un iedomīgajiem dogmatiķiem būtu kas labāks, ko piedāvāt!

Bet pirms gulētiešanas uzdūros interesantam citātam:

«Var teikt, ka ļaunie gari ir tiesu piesēdētāji un Dieva (Likuma) bendes. Ļaunā ietekmē tie ir radušies un tiem ir jāpilda sava nolemtība. Tomēr nejēgas pārāk augstu vērtē to spēkus, īpaši nelabā spēku. Nelabajam trūkst varas, lai atjaunotu saplēstu vecu podu, kur nu vēl cilvēku pataisītu bagātu. Tas ir pats nožēlojamākais radījums, kādu vien var iedomāties, daudz vārgāks par ikvienu četrās stihijās mītošu būtni. Pastāv daudz mākslas, zinātnes un dažādu izgudrojumu, ko piedēvē nelabajam (personībai). Taču iekams pasaule kļūs daudz vecāka, tā atklās, ka gar šīm lietām nelabajam nav nekādas daļas, ka nelabais nav nekas, ka tā zināšanas ir nebūtiskas, ka šīs lietas ir dabas cēloņu sekas. Patiesā zinātne spēj daudz; visa esošā mūžīgajām zināšanām nav nedz vecuma, nedz sākuma, nedz beigu. Tas, kas pašlaik tiek uzskatīts par neiespējamu, nākotnē realizēsies dzīvē, šodienas brīnumi nākotnē būs patiesība. Un tas, ko vienā gadsimtā sauc par māņticību, citā laikmetā būs vispārpieņemtas zinātnes pamats.»

– Paracelsus. Philosophia Occulta, XVI. gs.

Lieliska dokumentālā filma par kādu, manuprāt, ļoti veiksmīgu sociālo eksperimentu. Iedomājies Sašu Baronu Koenu, tikai daudz nopietnāk un ar pievienotu garīgo vērtību. Aplausi, Vikram



Sri Kumaré is an enlightened guru from the East who has come to America to spread his teachings. After three months in Phoenix, Kumaré has found a group of devoted students who embrace him as a true spiritual teacher. But beneath his long beard, deep penetrating eyes, and his endless smile, Kumaré has a secret he is about to unveil to his disciples: he is not real. Kumaré is really Vikram Gandhi, an American filmmaker from New Jersey who wanted to see if he could transform himself into a guru and build a following of real people.

via harryvagrant

Sanāca pēc kārtas noskatīties 2 filmas, kurām negaidīti bija kaut kas kopīgs, tikai es nerakstīšu, kas, lai nesabojātu (otro – pirmā izvēlīgajiem ir optional, varbūt otrā arī, bet vienalga iesaku ;)

Wrath of the Titans (2012)



Helius. I heard you were a great disappointment.
Agenor. That’s right, I am great.

Legendary Pictures otrais piegājiens mītam par Perseju un viņa varoņdarbiem (stipri pārspīlētajiem) līdz Tarsema Singha Immortals nevelk, bet vienu zvaigzni vairāk par pirmo (Clash...) gan manā vērtējumā ir nopelnījis par asprātīgāko rakstību (dialogiem) un nezudušo uzticību helēniskajam patosam, kurš, ja cieš, tad ne jau no humora, bet tā paša straightforward mindless action un unterestētiskās datorgrafikas otrajā filmas pusē, kas kopumā nebaudāmu padarīja arī pirmo instalāciju (Clash). Taču šī mani noteikti iepriecināja vairāk, varbūt tāpēc, ka jau pirmajās piecās minūtēs tiku pabarots ar aptuveno atziņu, ka pasaulē vislielākā ietekme ir tiem dieviem, kurus pielūdz vislielākais skaits cilvēku. Kaut kad gaidāma arī trešā daļa Revenge, dievi zina, kāpēc...


The Cabin in the Woods (2011)



Mordecai. Cleanse them! Cleanse the world of their ignorance and sin! Bathe them in the crimson of – [pauses] Am I on speakerphone?
Hadley. No, no of course not.

Ļoti iespējams, pati interesantākā šausmu filma, kādu man nācies redzēt, ņemot vērā, ka nepavisam neesmu šausmu filmu cienītājs, bet pieļauju, ka ja būtu tāda viena šausmu filma, kas obligāti jānoskatās, lai saprastu kaut ko par šausmu filmām vispār, tad tā varētu būt šī. Varētu arī nebūt, bet jēga tur kaut kur ir, žēl, ka ne šajā aprakstā, jo es labi apzinos, ka jo mazāk par šo filmu būs zināms apriori, jo baudāmāka tā būs. Beigās gan es nesapratu, ko tur īsti darīja tie japāņi, taču izklaide bija kolosāla. Vēl man filma ļoti patika, jo diezgan konkrēti lobē marihuānu. Pašapzinīgā kino cienītājiem.

40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

How I hate all this noise
Blocking out my master’s voice

Nu jauki nu

Christine Chubbuck was the first and only television news reporter to commit suicide during a live television broadcast. On July 15, 1974, eight minutes into the broadcast, the depressed reporter said “In keeping with Channel 40’s policy of bringing you the latest in blood and guts, and in living color, you are going to see another first: an attempted suicide.” With that, Chubbuck drew up a revolver and shot herself in the head.

http://www.neatorama.com/2007/03/12/30-strangest-deaths-in-history/

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

Liturģisks post(black)metāls no ASV ar tādiem kā screamo un shoegaze un simfoniskiem elementiem. Pietiekami oriģināls un ekstātisks, lai piedotu viņu nejēdzīgo izskatu. Pēc jaunākajām vēstīm grupa esot atbrīvojusies no , My Love daļas savā nosaukumā

However Boldly Their Warm Blood Split

(neinteresē, tinam tālāk ;)

Illusions are to the soul what atmosphere is to the earth.
Roll up that tender air and the plant dies, the colour fades...
By the truth we are undone. Life is a dream.
‘Tis waking that kills us.

Tātad tā, ievēroju tādu diskursu pirms dienas vai divām, depresijas sakarā, kas vienmēr kādam ir aktuāla, nudien neredzu jēgu aizrauties analītiskā tukšumā par to, vai tā ir slimība, vai nav, jo kāda atšķirība, ja tā ir, bet no visas sirds novēlu tiem, kas izklaidību, apātiju un gribasspēka deficītu uzskata par cēloni, nevis sekām, pašiem reiz nonākt attiecīgajā stāvoklī un nolaisties no saviem hipokrātiskajiem “augstumiem”, otrkārt, izsaku līdzjūtību, jo tikai nāve ir labāks skolotājs un “jums” daudz iet secen, tas mentālais horors, kam nav sakara ar “dzīves apnikumu”, “cilvēka stāvokli” (eksistenciālismu) vai kaut ko citu pastarpināti saprotamu, man liekas, ir lietas, kuras apzināties un par kurām būt pateicīgam iespējams tikai galējā izmisumā, bet es neko neapgalvoju, vismaz tā pa īstam, galu galā saīsne uz ko tādu varētu būt amfetamīna abstinence. Ceru, man vēlāk neriebsies tas, ko esmu uzrakstījis, pagaidām tikai trenējos. Arlabunakti, runā Virdžīnija Vūlfa

Kaut kas atmosfērisks un no Austrālijas, atgādina zvaigznēs aizbraukušu Summoning. Pieņemsim, ka par godu tai zondei

Journey Across the Stars

Mmm, laikam trešā labākā no līdz šim redzētajām filmām ar G.G. Bernālu (pēc Amores perros un La Science des rêves, un ne jau aktiera dēļ, bet filmas ar viņu ir vērts vilkt, jo tās nemēdz būt neinteresantas), sievietes režisēta, politiska, gudra un efektīva, turklāt ļoti “skatāma”. Man vispār patīk (ir, kam nepatīk) kino ar kino iekšā jeb filmas par filmām, taču šajā filma filmā vairs nav mērķis, bet spēcīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Varbūt pirmajā mirklī tā nepavisam nešķiet perfekta, it sevišķi uz beigām, bet varbūt tieši šī aizspriedumu revīzija ir visīstākais izaicinājums sirdsapziņai un katrā ideologā inherentajam liekulības potenciālam laikā, kad gandrīz katrs, kam nav slinkums, ir ideologs, ja ne citiem, tad pats sev. Starp citu, pēc filmas pašizglītošanās nolūkos nekavējoties iepazinos ar šo dokumentu.

Interesanti, ka Bolīvijas valdība 2012. gada 21. decembri jeb viedo maiju kalendāra beigas pasludinājuši par Kapitālisma beigām un atzīmē ar kokakolas aizliegšanu. Atzīšos, ka līdz šodienai nezināju arī neko par kolorīto Evo Moralesu, bijušo kokas fermeri un pirmo etniski korekto valsts prezidentu Latīņamerikas vēsturē.

Vakarnakt nolēmu beidzot noskaidrot, kad ir vispareizākie laiki ārstniecības augu vākšanai (pilnmēness, agrs rīts, pirms vētras), un pēc tam trīs reizes devos norasojušajā ābeļdārzā, kur pamodināju trīs zālē nakšņojošus putnus un nogriezu apmēram trīsdesmit trīs asinszāļu lakstus. Pie viena no jauna uzzināju, ka hypericum būtībā nozīmē ‘virs ikonas’ (vietas, kur šo cēlo augu kāra vasaras saulgriežos, lai no mājām aizbiedētu ļaunumu), bet perforatum atsaucas uz lapām redzamajiem punktiņiem, kas īstenībā ir sīki caurumiņi. Latviešu valodas piedāvātie sinonīmi gan ir krietni suģestējošāki, piemēram, dzelzs zāle, raganu kauli, vīna puķe, zirgu rauda u.c., nemaz nerunājot par krievu зверобой. Avotos rakstīts, ka mājlopi, ieēduši asinszāli, mirst nost, un to nedrīkst lietot neierobežotā daudzumā, bet retos gadījumos tā var radīt vieglas nevēlamas blakusparādības, piemēram, reiboni, apjukumu un nogurumu. Pēc tam no viena stiebriņa uztaisīju tēju un likās, ka patiešām sajutu pilnmēness suģestēto iedarbību, jo randomā sāku skatīties dokumentālo filmu par, iespējams, garlaicīgāko fontu pasaulē (Helvetica), bet tā izrādījās tik interesanta, ka pat tiku līdz pusei, iegrimstot dziļās pārdomās par cilvēka sūtību un lauku/pilsētvides atšķirībām. Līdz galam neizdomāju, jo asinszāle gan nomierina, gan palīdz pret bezmiegu, bet, acīmredzot, ne uz ilgu, jo pēc kādas pusstundas mani uzmodināja peles grabināšanās blakustelpā un nelika mieru, kamēr neizbesījos un neienesu istabā ūdens spaini, uzmini, kam. Bija jau gaišs, bet mēness vēl nebija norietējis

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

Demonu nav. Bet ir silta tēja