Rosencrantz and Guildenstern Are Undead (2009)

-- That’s just great. I knew it! I’m gonna have to quit the play.
-- It’s too late. You and your friends are as good as undead.

Galvenais, negaidīt pārāk daudz, ne no citiem, ne pārāk dārgām vai pretenciozām indie komēdijām, kurās pat atrodas vieta smalkām dekorācijām, animācijai un klasiskai konspirācijas teorijai. Tāds neslikts farss un pie viena arī normāla ilustrācija tam, kā (manā iztēlē) Ņujorkā visi cenšas, cenšas, kamēr pārcenšas, jo laikam citādi nevar. Nevienam īpaši neiesaku, bet pats dažas reizes iesmējos. 3,5/5

(vēl joprojām mana mīļākā Koenu filma ^^)

Fiffe Floria looks up contemptuously at the ugly unnatural form of the flying ship as it moves silently, blindly overhead and disappears beyond the tall trees to the east. She cannot regard the Hitek, the beings inside it, as human. How can you be human if your life is sustained by mechanical contrivances, and you have to eat food that is made by a machine?

With a dismissive sneer she pulls the coarse veil over her face and tucks it into the fibre belt of her tunic. Then she removes the lid from her beehive and waits for her swarm to settle in the smoke from her torch before inspecting the combs. Good. They are filling up nicely, and it will soon be time for the harvest. There seems to be nothing untoward in the hive: no thieving by wasps, no break-ins by mice or rats, no sign that the queen is going to decamp and take half the workforce with her – but it is really past the season for that now. Yes, the harvest is going to be good this year.

Fiffe closes up the hive once more and turns back down the slope towards the settlement. They have been lucky this season. The patch of growing crops is beautifully healthy and the smoke house is full of fish caught in the stream earlier in the summer. Further down the slope lie the overgrown hulks of the great buildings. Once these were completely submerged in the ocean, but now, year after year, the sea retreats further and exposes more of them. This is probably something to do with the climate becoming gentler and cooler. Centuries ago when the world was teeming with people this used to be a great city. It must have been a terrible time, with everybody living on top of everybody else, and no room to expand and breathe.

http://www.sivatherium.narod.ru/library/Dixon_3/01_en.htm

via Errotron AI


p.s. varbūt tie zemeslodes poli tomēr mainās vietām; galva reibst jau trešo dienu

Kaut kas vnk perfekts. Konceptuāli Ziemas saulgriežiem veltīts netleibls (2011--2006)

Anabāze

Daudz laimes arī jums 14. baktunā!

Kāds pasaules gals, muļķi! Tā Visuma Atmans izelpo un tagad sāk jaunu ieelpu

Es ceru, novēlu visiem, kas to pelnījuši, lai tas nozīmē bezgalīgu enerģiju, tādu, kas pieaug ar katru dienu

Nu, un varbūt pietiks vienreiz tās negatīvās vīzijas ģenerēt

Nē, vismaz vēl kādu gadiņu, lūūūdzu

Jēzus saka, ka vēl 4

Mm.. nu ok

Drīkst

Maya, not Mayan

Badtrip-hop, культивирующий религиозный, нигилистический и иные формы бреда, а также способствующий метафизической интоксикации.

Mierīgus saulgriežus

Ar šīm tad pagaidām likšu punktu. Nav laika, jālien bunkurā. Par pārējām -- pirms nākamā pasaules gala, haha




Take Shelter (ASV, 2011)

Varbūt ne tribute, bet a nod to doomsday preppers, kādu ASV, izrādās, ir vesela subkultūra. Maikls Šenons (galvenais ments no Boardwalk Empire) ar permanenti saraukto pieri redz draudīgas vīzijas par tuvojošos katastrofu un veic profilaktiskus pasākumus, lai pasargātu savu ģimeni. Ne visi no šiem pasākumiem nes vēlamus rezultātus. Nofilmēts kvalitatīvi, bet man kaut kā pietrūka -- skatījos nedaudz senāk, tāpēc neatceros, kā. 3,5/5




Beasts of the Southern Wild (ASV, 2012)

Ne gluži apokalipse, bet lokāla kataklizma caur sešgadīga bērna acīm. Arktiskie ledāji kūst, ne tikai ceļot ūdens līmeni Luiziānas dienvidu piekrastēs, bet arī atbrīvojot no mūžīgā sasaluma aizvēsturiskos taurus (aurohus, sic), kas patiesībā izskatās pēc milzīgiem mežakuiļiem ar liekiem ragiem -- not that I mind, jo kas var būt labāks par ragainiem milzu mežakuiļiem un svarīgs ir tas, ko tie simbolizē. Vizuāli krāšņs, emocionāls, oriģināls, gandrīz pasaules kino. 4,5/5

Last Night (Kanāda, 1998)

Pēdējās sešas stundas Zemes virsū vairāku savstarpēji marginālu saistītu personāžu dzīvēs. Konkrētajā instalācijā pasaules gals iestājas tieši 0:00 (pusnaktī) -- kāpēc, netiek atklāts, bet, ņemot vērā, ka līdz liktenīgajam brīdim tā arī nesatumst, atliek secināt, ka pie vainas ir kaut kas kosmisks. Tauta atlaiž, apciemo radus, tver pēdējās iespējas, utt. Daudziem apokalipses kino cienītājiem šī filma ļoti patīk un tiek uzskatīta par klasiku, bet mani tomēr līdz galam neuzrunāja, un dažu galveno tēlu motivācija tā arī nekļuva skaidra. Bet bija interesanti. 3,5/5




The Quiet Earth (Jaunzēlande, 1985)

Savukārt šajā asprātīgajā un mīlīgajā jaunzēlandiešu sci-fi kulta izstrādājumā (post)apokalipsei ir pavisam cita seja. Kāds, kā vēlāk noskaidrojas, visai apsviedīgs vīrs kādu rītu pamostas un konstatē, ka nezināmu iemeslu dēļ pasaulē palicis viens. Iemesls, vismaz daļēji, vēlāk kļūst zināms, bet nerakstīšu, jo tas jau būtu diezgan mērens spoileris. Tāpat kā pārējais notiekošais. Vērtīgs atradums. Tāpat kā šis portāls. 4/5

Šīs 2 bija tik maziespaidīgas, ka iztikšu bez bildēm


Seeking a Friend for the End of the World (ASV, 2012)

Zemei tuvojas milzīgs meteorīts (vārdā Matilde), līdz sadursmei atlikušas 3 nedēļas, ļaudis atlaiž bremzes un uzvedas iracionāli vai, gluži otrādi, neko nemaina savās dzīvēs, kas, protams, ir ne mazāk iracionāli. Ex-ofisa Maikls savā kāpņu telpā satiek kā allaž nestabilo Keiru Naitliju, mēģina izdarīt pašnāvību, uzdzerot klepus zālēm random sadzīves ķīmiju, bet, kad tas neizdodas, metas virknē uz absurda robežas balansējošu (bet ne pārāk atmiņā paliekošu) piedzīvojumu trijatā. Beigās providence izdomā, ka nav ko vilkt garumā, un paziņo, ka meteorīts ieradīsies nedēļu ātrāk. Wtf? 3/5


4:44 Last Day on Earth (ASV, 2011)

Tikmēr Vilems Defo ar draudzeni gaida pasaules galu feinā Ņujorkas dzīvoklī. Šoreiz līdz beigām ir mazāk par 24 stundām un zināms, ka tās pienāks precīzi 4:44 (NERTEN) no rīta, jo Elam Goram esot bijusi taisnība (sic), pēkšņi izbeigsies ozona slānis un visi (acīmredzot) sadegs. Kā tas ir iespējams, nezinu, bet pieņemsim, ka mākslinieciskā licence. Tā kā draudzene (režisora sieva) arī ir māksliniece un pārņemta ar savu pēdējo gleznu, Defo varonis (pēc profesijas arī aktieris) īsina laiku, kā nu mācēdams, skujas, skatās TV (neskatās, bet tur ieslēgtu), daudz skaipo, reflektē, deklamē, pasūta paiku, kad viss apnicis, apciemo arī savus draugus narkomānus. Tomēr apokalipsi konceptuāli izvēlas sagaidīt skaidrā. Kaut kur pa vidu uz pārdesmit minūtēm iesnaudos, bet par to pluss. Vislabāk filmā patika tas dzīvoklis. 3/5

Tagad par divām tīri feinām (iesaku abas), kur apokalipse notiek reālajā laikā un ir vairāk izteiksmes līdzeklis jeb dekorācijas kaut kam citam:




Perfect Sense (Lielbritānija, 2011)

Negaidīti aizkustinoša filma par globālu epidēmiju (= pandēmiju), kas cilvēkiem atņem maņas un liek rīkoties neprognozējami, bet īstenībā par mīlestību (un attiecībām -- cilvēku/vispār). Krietni pārsniedza ekspektācijas, neskatoties uz galveno aktieru atpazīstamību un obligātajām klišejām. Arī pašas pandēmijas/beigu koncepcija šķita gana daudzšķautņaina, pārdomāta un atziņu stimulējoša. Meitenēm gan laikam patiks labāk. 4,5/5




Mennesker i Solen (Norvēģija, 2011)

Pasaules gals Zviedrijas kūrortā pēc Jāņa Atklāsmes motīviem (turklāt notiek Jāņu “naktī”), bet patiesībā ciniska vasaras komēdija, arīdzan par attiecībām (šajā gadījumā disfunkcionālām). Neholivudai diezgan pārliecinoši realizēta pastardienas vīzija un specefekti. Tāds kārtīgs ziemeļnieku melnais humors, par kuru neko daudz nezinu, tāpēc bija izklaidējoši, nekaitinoši un vietām patiešām smieklīgi. Cilvēki vispār ir smieklīgi. 4/5

Le Temps du Loup (Austrija/Francija, 2003)

Lielmeistara Mihaela Hanekes rokās katra filmas minūte spēj pārvērsties šausmpilnās gaidās, ka tūlīt ekrānā notiks kaut kas nelāgs un/vai potenciāli traumējošs. Katastrofa, par kuru atkal nekas konkrēts netiek pateikts, notikusi pavisam nesen, cilvēki ar izņēmumiem vēl ir salīdzinoši krietni un viens otru neēd, bet vilka likums jau sāk uzņemt apgriezienus. Ļoti reālistiski, visnotaļ ticams pēcapokalipses scenārijs. Perfekta ambience, īpaši filmas pirmajā daļā daži kadri vienkārši pārakmeņojoši. Uzņemta Austrijā, bet aktieri runā franciski. 4,5/5




The Postman (ASV, 1997)

Kevins Kostners pasteidzies un filmas darbība notiek jau nākamgad, atomkara (vismaz zināms iemesls) izpostītā Amerikā, kurā šādus tādus resursus vēl tā kā sagrabināt var, bet valdības gan nav, brīvi uzdarbojas paramilitāri grupējumi un manāmas pirmās neofeodālisma iezīmes. Kostnera varonis, ja pareizi atceros, arī aktieris, dažādu sakritību ceļā nonāk pie secinājuma, ka pastnieka profesija ir krietni cēlāka un perspektīvāka, turklāt sniedz iespēju kļūt pašam par savas dzīves režisoru. Ļoti metaforiski, haha (kāds kritiķus to esot nodēvējis par Dances with Myself). Vispār daudz siera, bet bilde glīta un budžets liels. 3,5/5

Jau minēju, ka decembrī tematiski izglītojošos nolūkos skatījos daudz filmu, kas tā vai citādi saistītas ar jēdzienu, kurš sastāv no diviem vārdiem, no kuriem viens sākas ar P un otrs ar G, un liek man saviebties katru reizi, kad pamanu to masu saziņas līdzekļos, jo pilnīgi piekrītu sickboy, ka tas ir seklo žurnālistu brutāli un neadekvāti izkropļots datuma traktējums, ne tikai efektīvs jaunā laikmeta mārketinga darbarīks. Maiji arī apvainojušies. Lai nu kā, laika ir atlicis maz. Nezinu, vai paspēšu. Tāpēc likšu pa 2 un rakstīšu, cik iespējams, īsi (ja sanāks). Nevienam jau tos garos prātojumus nevajag un pēc 3 dienām tēma vairs nebūs aktuāla.

Sākšu ar divām tradicionāli postapokaliptiskās vadlīnijās ieturētām filmām populārā The Road (par to gan nerakstīšu, jo redzēta pārāk sen) stilā. Tātad, ar pasauli noticis kaut kas nelāgs (nav īsti zināms, kas), pārtika un degviela gandrīz izbeigusies, saujiņa izdzīvojušo cīnās par savu eksistenci. Aizvien lielāku piekrišanu tautas ēdienkartē iegūst cilvēks...




The Day (ASV, 2011)

Pieci jaunieši meklē leknākas ganības pasaulē, kurā valda drūmi, zilgani toņi, un, protams, nav skaidrs, kas noticis, bet tas arī nav svarīgi, jo tāpat viss ir slikti. Taču cerība nemirst. Piemēram, viens no visai kolorītajiem tēliem līdzi staipa kādas nenoteiktas kultūras sēklas (sākumā padomāju, ka gandžas; internetos konstatēju, ka neesmu bijis vienīgais), ar kurām kādā mierīgākā nostūrī cer eventuāli iekopt pašpietiekamu dārziņu. Diemžēl šķēršļus liek organizētais kanibālisms. Diezgan baudāms kinematogrāfs un atmosfēra, taču pēdējā pusstundā, kad saproti, ka tomēr skaties spriedzes filmu, pieviļ sižets un darbības loģika. Bet, visā visumā, par pirmo ieskaite. 3,5/5




Hell (Vācija, 2011)

Viltīgie vācieši izdomājuši filmas nosaukumu, kuru vismaz uz angļu valodu nav jātulko, jo šajā setingā (pretstatā The Day, kur visu laiku ir apmācies) pasaule ir ļoti gaiša, proti, visu nelaimju cēlonis ir Saule un ahūnā radiācija. Pārējais kā parasti -- vispārējs posts, resursu deficīts, organizētais kanibālisms, cīņa par izdzīvošanu, spriedze un darbība. Sākumā drusku par uzkrītošu raustīga kamera, efekts vai defekts, neatceros. Beigās atkal kaut kā pietrūkst. Normāli. Pēcapokalipse taču. 3,5/5

Šomēnes konceptuālais daudzdarba, pēcapokalipses kino un psihodēliskā blekmetāla decembris. Par pirmajiem diviem varbūt atskaitīšos citreiz, par pēdējo -- pēc abzolūti hipnotiskajām Pūcēm nāca Mamaleek un Murmuüre, bet tagad šis hipsterārtīgais postblekmetālroks no Barselonas. Būtu rasbainieks, šodien ietu uz konci

Pēdējais albuūms MANTIIS par velti

Jaunais SoundCloud dizains (A simpler, more social... bļe korporatīvs mēsls) šorīt iemiesoja visu, kas man šķiet nepareizi un izraisa riebumu modernajā pasaulē, kultūrā/mākslā un vizuālajā telpā vispār, kas tiek apzināti noplucināta, novienkāršota, funkcionalizēta līdz ad absurdam helvētismam, imagināru radošumu, lasi, ideju vakuumu pasniedzot kā kaut ko jaunu, ērtāku un labāku, līdz nelabumam sterilu, tīras līnijas, primitīvas figūras, tukšas telpas, baltas sienas, vienkrāsainas mēbeles, kas vēl jāpasvītro, iesēdinot tam pa vidu viegli disonējošu četras dienas neskūtu hipsteru, varbūt kāds tur mana vieglumu un ēteriskumu, es manu tikai garlaicību. Tu paskaties, vai tāds, tavuprāt, ir vidējais SoundCloud lietotājs? :

Hanna
Sara
Mariam
Min Seo
Tim
Will (Que?)

(Labi. Ja būtu tik čakls kā po, noteikti sacerētu virsū visādus iedvesmojošus saukļus Impact fontā un)

KĀPĒC LAI ES GRIBĒTU KLAUSĪTIES/IDENTIFICĒTIES/JEBKO, KO TĀDS ĶĒMS IR IERAKSTĪJIS?

Par laimi atradu pogu, kas ieslēdz atpakaļ veco izskatu, bet ilgi un uz citiem jau tas nestrādās

Tikmēr Komunisms, Kompromiss, Komercija, Koma un citas lietas, iespējams, sākas ar vienu un to pašu hieroglifu



http://www.dailymail.co.uk/news/article-2236746/Road-built-building-couple-refuse-China.html


p.s. komantas atgādina:

– Come off it, mister Dent, you can’t win, you know! Look, there’s no point in lying down in the path of progress!
– I’ve gone off the idea of progress. It’s overrated!
– But you must realise that you can't lie in front of the bulldozers indefinitely!
– I’m game. We’ll see who rusts first.
– I’m afraid you’re going to have to accept it! This bypass has got to be built and it is going to be built. Nothing you can say or do -
– Why has it got to be built?
– Wha - what do you mean, “why has it got to be built?” It is a bypass! You’ve got to build bypasses!
--

?

Normāli troļļi un man nemaz nepatīk, bet vērā neņemt arī nevar

Vakar nobalsoju par objektu nr. 693 uzrunāja Kāpēc Lāčplēsim depresija Tumšais bruņinieks ir palicis labs un cenšas parādīt pārējo nolaidību pret sevi un citiem? Laimdota sapinusies savos garajos matos un PATIESĪBĀS Rīt ņemšu krāsnī ceptas siermaizes tēju, un ērkšķogu kūku iešu uz Kārļa Kažociņa kapu ar kaņepju sviestu Sapnī satiku po (pirmoreiz tā, dzīvē nepazīstamu cibas tēlu) braucām tramvajā un mums abiem bija draudzenes VISS ir prāta stāvokļi : reizēm cilvēki liekas atsaldēti, reizēm es

Uzmanību: Ieguldījums!

Hiperepisks Zinātniskās Fantastikas Metāls no Grieķijas ^--^



via Avantgarde-Metal.com


Vēl es žanra apgūšanas/smadzeņu atpūtināšanas ietvaros bieži skatos 70.-80.-00. gadu fantastiku (gadās gan pērles, gan episkas izgāšanās) un domāju, kā ir būt sailonam

Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu