Francijas ticības karu laikā, 1594. gada martā pēc ekspedīcijas korpusa virspavēlnieka Žuana de Agilas (Juan del Águila, 1545.-1602.) rīkojuma 400 karavīru Tomē Paredesa (capitán Don Tomé Paredes) vadībā ieradās Roskanvelas (Roscanvel) pussalā starp Kamarē līci, un Brestas ostu sāka būvēt fortu - tā artilērijai bija jākontrolē praktiski visu Brestas akvatoriju, attiecīgi, liedzot Anglijai un Francijai sūtīt Brestai palīgspēkus pa jūru. Briti, to uzzinājuši, ne pa jokam satraucās, jo labi saprata, ka militārā situācija krasi mainīsies viņiem par sliktu, ja spāņu nodoms izdosies. Kā nekā Bresta būtu ideāla jūras kara bāze priekš Armada Española, no kurienes tā, pateicoties valdošajiem rietumu vējiem, varētu brīvi palīdzēt īru dumpiniekiem, savukārt Royal Navy šī paša iemesla dēļ nespētu ostu bloķēt.



Pēc pāris dienām ieradās spāņu eskadra, atvedot cietokšņa artilēriju, munīciju, furāžu, strādniekus, instrumentus un, galvenais, inženieri Rohasu (Cristóbal de Rojas), kas spēja 26 dienu laikā uzbūvēt ar 32 lielgabaliem (6 un 16 mārciņu kalibra) bruņotu un 2 bastioniem nostiprinātu un zemes valni apjoztu fortu, ko nosauca "Fuerte del León" (mūsdienās: "La Pointe des Espagnols").

( kanonāde )

Pirmie to (Liel)Britāniju iekaroja romieši. Īsti nav zināms, vai toč pirmie, taču viennozīmīgi pirmie šo fakstu fiksēja rakstos (jo tai laikā vienīgie mācēja rakstīt).
Pēc kāda laika romieši notinās, taču laime dzīvot elfu, rūķu un pūķu pasaulē nebij ilga, jo ieradās vācieši - t.i. angļi un sakši, - iekarojot visu zemi, izņemot kalnus.
Tad ieradās normāņi, kas klapēja angļus un sakšus, laupīja, dedzināja un p...sa zosis, govis, visu, kas kustas.
Tad angļi un sakši apvienojās un devās normāņus izdzīt. Tie izdzīties negribēja ļauties...
Tad normāņi apvienojās un iekaroja visu salu.
Tad normāņi sašķēlās, dabūja pa degunu un notinās uz savu Dāniju.
Tad ieradās Normandijas hercogs Vilhelms ar saviem normandiešiem un kļuva par sakšu "jumtu", taču ne uz ilgu laiku, jo sākās kašķis starp pašiem frančiem, tb normandiešiem un anžujiešiem. Galu galā par angļu un sakšu jumtu kļuva Henrijs Plantagenets, Anžū grāfs.
Tad Henrijs sāka karot ar savu sievu, Akvitānijas hercogieni, bet, kad to reiz viņas vājuma brīdī noķēra un ieslodzīja tornī, sāka karot ar saviem dēliem, citiem franču grāfiem, kā arī nez kāpēc gāja izkauties arī ar arābiem. Kamēr viņš tā izklaidējās, Ildefransas grāfs viņu un tā dēlus patrieca uz mežu aiz Dagdas Angliju.
Tas makten nepatika Anglijas baroniem, kuri, kā jau īsti zaldāti, dzīvoja pēc principa "tālāk no priekšniecības, tuvāk virtuvei" - baroni nu sāka ar viņiem karot.
Galu galā ar baroniem panāca mierīgu līdzāspastāvēšanu, un no priekiem visi kopā iekaroja Velsu, Skotiju un Franciju. Skotiju un Franciju gan visai aši padirsa...
Ģimenes kašķis turpinājās, kā jau tas pieņemts, dalot vasarnīcu un ledusskapi mantojumu, tb Plantagenetiem sašķeļoties Jorkos un Lankasteros, kuri ar lielu azartu gāja viens pie otra ar mietiem kauties. Da tā aizrāvās, ka pa lielam viens otru izkāva, un rezultātā par Anglijas karali kļuva no Francijas atkuģojušais bastards ārlaulības brālēns baltās ķēves devītajā augumā, Henrijs no Tjudoriem, kurš apprecēja ārlaulībā dzimušo princesi un ērti iekārtojās tukšajā tronī.
Pats Henrijs, viņa dēls Henrijs, kā arī mazmeitas Marija un Elizabete pievērsās rimtai mājas dzīvei, tb pamatā bez fanfarām nodarbojās ar lieko lordu izķeršanu un likvidāciju (negaidot, līdz tie sāks karot ar troni), kā arī Baznīcas īpašumu sekularizāciju. Pasākumi bija tik ienesīgs, ka Tjudori ar to aizrāvās gluži kā ar monopola spēlēšanu, kā rezultātā pavisam atstāja novārtā privāto dzīvi.
Rezultātā tronī kāpa no Skotijas atsauktais brālēns Džeimss Stjuarts. Džeimss un tā dēls Čārlzs bija izglītoti humānisti - ja Tjudori vispirms cirta galvas, bet pēc tam aplaupīja, tad Stjuarti tāpat aplaupīja, bet galvas necirta, - par ko ar tapa sodīti: neizturējuši šādu netaisnīgumu, pavalstnieki sacēlās un nocirta Čārlzam galvu.
Pakarojuši savā starpā pāris desmitgades, briti saprata, ka demokrātijas spēlēšana un referendumošana ir laba lieta, taču, ja nevēlas uz mūžiem palikt Dieva aizmirsta lupatlašu nomale, bez karaļa neiztikt, un uzaicināja patriektos Stjuartus atpakaļ.
Tomēr, kā mīl norādīt tautas gudrība - vilks spalvu met, taču tikumu nē, - neizturējuši Stjuartu derdzīgo pieklājību, pavalstnieki atkal sacēlās un tos padzina, uzaicinot par karali valoni Vilhelmu no Orānijas (pāris miestu zemes pleķis kur Holandītē). ko draudzīgi iesauca par Villiju. Viņa uzdevums bija nocirst galvas visiem, kam tomēr Stjuarti patika, lai gala rezultātā Anglijas tronī kāptu dinastija no kādas mazpilsētas Vācijā.
Kopš tā laika iestājās prieks un līksmība: pēc Viktorijas ieviestā šariata viktoriānisma režīma, kas nodrošināja miera un stabilitātes ieviešanos, Lielbritānija uzplauka un nu var rīkot prinču kāzas ar tām smukajām kleitām, un Olimpiskās spēles gana bieži, kas visiem visnotaļ patīk. :)

Tagad lasu RL rakstu par Fainmanu un iešāvās prātā, ka tīri praktiski fiziķiem daudz vieglāk savas idejas apkopot rakstā vai grāmatā. Cep augšā savas vīzijas, pa brīdim dodot atbalsta tēžu fizualizāciju formulu veidā (kamrāds reiz stāstīja, ka viņa čoma Dr. disertācija neorganiskajā ķīmijā aizņēmusi tieši vienu A4 lapu, pārējās obligātās lapas ar ievadu, problēmas izklāstu mazajiem par zvēriņiem u.tml. neskaitot). Savukārt lai nabaga vēsturnieks savu mazītiņo rakstiņu uzmargotu, šim nepietiek ar savas vīzijas naratīvu izklāstu (vismaz Austrumeiropā tā nav pieņemts akadēmiskajā vidē) - nākas lielāko daļu laika nevis slīpēt savu domu, bet pārrakt avotu un citu autoru darbu kaudzes, lai piemeklētu katram cipariņam atsauci, ko likt zemsvītras piezīmē. Nu gluži kā ja Albertam viņa E=mc2 katram simbolam būtu jāliek atsauce, no kurienes viņš ņēmis, ka E ir E un kurš to pirmais tā definējis utt., aber ja to nav, viņš savu formulu kā neakadēmisku varētu tetovēt uz dibena.

Interesanti, ka 1905.-1906. gadā, kad revolucionāriem bija iecienīta prakse organizēt t.s. "baznīcas mītiņus" - kad panks revolucionārs uzrāpjas kancelē, norau zemē priesteri un teic kvēlu runu a la viss ir sūds (būtu ģitāras, gan jau kādu marseljēzu uzrautu), - visi šie pasākumi Baltijas guberņās norisa ticības ziņā krietni tolerantāko luterāņu baznīcās. Pāris mēģinājumi izveidot līdzīgas performances katoļu dievnamos beidzās īsti neiesākušās - baznīcēni nevis sauca policiju un sūdzēja tiesā, bet uzreiz pašus performanču meistarus izmeta pa durvīm, ielauza žokli un atspārdīja - lai neuzbāžas neaicināti citiem ar savu pasaules skatījumu.

Visnotaļ interesanti ir pavērot, kā viduslaikos risinājās interneta sarakste. Kā argumentē, kā atgādina oponentam tā nepilnvērtību, kā troļļo. Lūk, mazs piemērs iz diskusijas par Lielās Shizmas iemesliem: "Bet pareizticīgos tu vēl uzdrošinies saukt par nekristītiem Hama bērniem, ja paši jūs esat nekristīti, draņķa hoholi*, sātana pakalpiņi, Hama mazdēli, vellu iemīļoti ar saviem dēmonu hoholiem!" - To raksta cienījams Maskavijas vojevoda tikpat cienījamajam Serpijskas (pl. Sierpiejsk) vojevodam oficiālā diplomātiskajā sarakstē (tb WikiLeaks publicētais nebūt nav nekas jauns zem šīs saules).**

Jebšu kā Maskavijas cars Joans IV (ambāleliņu dēvēta par Jāni Bargo vai Janku Dusmīgo) čatā trollēja Zviedrijas karali Juhanu III: "Tā kā sutīji mums uzrakstītas savas suņa rejas un arī turpmāk grasies ar riešanu atbildēt uz mūsu vēstulēm, tad skaidrs, ka mums, dižam valdniekam, tev bez rejām ne ar ko citu nav jāatbild, taču riet nepiedienas dižiem valdniekiem. Savukārt mēs, tev rakstot, rakstījām nevsi aizbvainojošas lamas, bet gan baltu patiesību, bet dažkārt izplūdām komentāros tāpēc, ka ja tev nepaskaidrot, tu nesapratīsi un atbildi nesaņemt." Un tālāk Joana rakstītais līgani pāriet ad personam gultnē: "Ja tu, ieguvis suņa rīkli, vēlies vankšķēt izklaides pēc - kā jau tev kā kalpam*** pierasts, - tev varbūt tā ir goda izpausme, bet mums, dižajam valdniekam, ar tevi te komunicēt vien jau ir kauns, bet lamas tev rakstīt - negods, kur nu vēl lamāties te ar tevi - nekas zem šīs saules nav apkaunojošāk." Un tālāk, kā jau tas interneta diskusijās pieņemts, tiek postulēts ignore: "Ja gribi lamāties, tad atrodi sev tādu pašu kalpu, kāds tu esi, un ar to savā starpā lamājieties. No šī brīža ignore - lai kādu suņa vaukšķēšanu tu nerakstītu, nekādu atbildi tev nedosim."

Savukārt moderatori pamācību krājumā "Karavīru grāmata par dažādu šaušanu" 1620. gadā deva padomiņu: "Bet ja nedraugi naidinieki kara laukā pirms kaujas sāks nelabiem vārdiem saukāties un dažādi centīsies aizskart, un kāds viņiem tādiem pašiem vārdiem centīsies atbildēt, vajag asi pārtraukt atbildēšanu un stingri sodīt to, kas ielaižas lamās."****

-----
* Hohols (kr. хохол) - matu šķipsna, atstāta, kad visa galva gludi skūta: viduslaikos un jauno laiku sākumā iecienīta kazaku un šļahtas frizūra Žečpospoļitā.
** РГАДА. Ф. 79 (сношения России с Польшей). 1621 № 4.
*** Joans lieto apzīmējumu "holops" (kr. холоп) - latviešu valodā diemžēl visai nabadzīgs vārdu krājums, tb "kalps" un viss, taču "холоп" drīzāk ir muižas dienestnieks, zemākā ranga dzimtkunga sulainis (valodās, kas veidojušās ilgstošas sociāli stratificētas sabiedrības vidē, dienesta ļaužu kategoriju apzīmējumu klāsts ir krietni bagātāks) - indīga norāde uz Vazas zemo izcelsmi.
**** Tulkots diezgan brīvi, vairāk domu pārstāstot

Reti kurš zina, ka pirmie turki Berlīnē parādijušies, pateicoties kurzemnieku draudzībai - Kurzemes hercogs uzdāvināja Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam I (šķiet, 1713. gadā, apsveicot ar kāpšanu tronī, tak varu kļūdīties) 20 īpaši liela auguma turku karavīrus, kuru vajadzībām "zaldātu karalis" pat lika uzbūvēt mečeti.

Via: Winkel C., Kunow T. Eine Allee des Prunkes. // Potsdamer Ge(h)schichte. - Berlin/Brandenburg, 2007, S. 34