Ģenerāļa Uvarova* un kņaza Urusova** atmiņas par Borodino kauju, kuras pierakstījis doktors Georgs fon Šulcs-Bertrams (Georg von Schultz-Bertram) pēc vizītes pie ģenerāļa 1817. gada rudenī. Atrastas Trikātas muižas īpašnieka Lorenca fon Kampenhauzena privātajā arhīvā 1958. gadā.

( citāti )

Oficiālie Royal Navy zaudējumi sadursmēs ar Spānijas kroņa Neuzvaramo armādu bija niecīgi - kādi 500 vīri, - kas nav brīnums, jo reālas karadarbības uz jūras praktiski nebija, melno darbu to vietā paveica vētras un piekrastes sēkļi. Taču maz zināms fakts, ka pēc kampaņas Anglijas flote bija zaudējusi savus 70% personālsastāva.



Jāatzīst, spāņi tur nebija pie vainas, lai kā būtu gribējuši. Anglijas kuģiem atgriežoties ostās, 1588. gada 18. augustā Tilberijā Viņas Majestāte karaliene Elizabete I, pa vidam vīna malkošanai un mīļāko testēšanai paziņoja, vēršoties pie flotes pārstāvjiem: "Es zinu, ka jūsu drosme un izturība jau atalgotas ar uzvaru, taču dodu jums savu vārdu, ka jūsu dienests tiks pienācīgi atalgots arī taustāmākā veidā". Tb apsolīja izmaksāt jūrniekiem algas 6-10 šiliņus katram (kopā runa bija par kādiem 50-80 000 sterliņu mārciņu laikā, kad valsts budžets bija kādi 400-500 000 mārciņu). Priecīgo ziņu pārraidīja kā premjera veiksmes stāstu TV un internetā tauta uzņēma ar sajūsmu, taču pēc īsas apspriešanās Parlamentā secināja, ka naudas šādam pasākumam nav. Elizabete savu solījumu iemeta kamīnā. Nu un vadoties pēc dzimstošā kapitālisma principiem, patrieca no dienesta 14472 no 15925 britu jūrniekiem, kas nu nonāca uz ielas bez graša kabatā. Anglijas glābēji masveidā gluži vienkārši sprāga badā grāvmalēs, bet pažobelēs pūstošie līķi veicināja smuku dizentērijas, bet pēc tās uzreiz arī tīfa epidēmijas parādišanos. Mēneša laikā (t.i. spāņu kuģi vēl vēl bija ceļā uz mājām) no bada un epidēmijā nomira 2/3 no kuģiem patriekto matrožu un jūras kājnieku. Lords Hovards, kaut bija skops kā purva velns, ko tādu redzot, ziedoja pusi savu īpašumu, - arī citi Admiralitātes lordi iesaistījās, - 1590. gadā Hovards, Dreiks un Hokinss par saviem līdzekļiem Četemā atvēra jūrnieku hospitāli, lai kaut mazliet atvieglotu no darba atlaisto bijušo padoto dzīvi. Kaut nekāda uzskaite netika īstenota, flotes personālsastāva zaudējumus pašu valdības rīcības dēļ tā aptuveni var lēst 8000-9000 vīru apmērā, ko principā varam likt klāt pie kopējās Neuzvaramās armādas kampaņas statistikas. Vai Spānijas karalis atsūtīja Elizabetei kādu muciņu Malagas vīna kā prēmiju par palīdzēšanu Royal Navy vājināšanā, par to annāles klusē. :)

Imperators neparakstīja Barklaja lūgumu atlaist viņu no dienesta, bet gan pēc kaujas pie Baucenes iecēla to par Krievijas un uz laiku arī Prūsijas armijas virspavēlnieku firsta Švarcenberga (Schwartzenberg) pakļautībā, kurš koordinē sabiedroto operācijas. Nu Mihaēlam ne tikai jānodarbojas ar armijas komandēšanu un lokālo diplomātiju, bet jāmūk arī no paša laulātās draudzenes, kura karietē, neraugoties uz karadarbību, seko viņam cauri Silēzijai un Bohēmijai uz Franciju, kur panāca vīru jau Parīzē.

( daži_vēstuļu_fragmenti )

Zigfrīda fon Fēgezaka vecvectēva Kristofa fon Kampenhauzena vecākā meita Leokādija 1825. gadā apprecējās ar Krievijas impērijas feldmaršala. vācbaltiešu muižnieka Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli (Michael Andreas Barclay de Tolli; 1761.-1818.) vienīgo dēlu. Tā kā šajā laulībā nebija bērnu, daļa ģimenes arhīva (t.sk. 58 feldmaršala vēstules, rakstītas sievai, dzimušai fon Smitenai - von Smitten, - laikā no 1811. līdz 1817. gadam) nonāca pie vedeklas vecākiem Ungurmuižā, kur gulēja lādē aizmirstībā starp citiem papīriem, līdz 1958. gada maijā tos nejauši uzgāja Zigfrīds.

( daži_vēstuļu_fragmenti )

1743. gada karadarbībā uz jūras spāņi sagrāba 262 britu kuģus, kuru vērtība līdz ar kravu bija 576 000 peso. Savukārt Anglijas flote sagrāba 146 spāņu kuģus, kuru vērtība līdz ar kravu bija 754 000 peso. Visos kara gados kopā spāņu laupījums uz jūras bija 2 200 000 peso vērtībā, savukārt britu ieguvums bija 5 164 000 peso. Tb angļu militārie panākumi uz jūras bija ievērojami pieticīgāki, toties ieguvums krietni lielāks. Ņemot vērā, ka vidējais spāņu kuģis bija kvalitatīvāks un modernāks (tb pats par sevi maksāja dārgāk), plus vēl bija piekrauts ar vērtīgāku kravu, tas nav nekāds brīnums, bet ne jau par to stāsts. Te patīkamākais, ka tas ir uzskatāms piemērs kā vienus un tos pašus datus var izmantot gan pierādot spāņu flotes varenību, gan pretējo - britu flotes uzvaras gājienu pasaules jūrās, - viss atkarīgs no autora personiskajām simpātijām. :)

Via: Presas españolas y británicas en el escenario maritimo americano en 1743.

70 фунтовый тисовый лук, прохождение тетивы 28 дюймов (32 кг/71 см)
Дистанция стрельбы 10 метров.
Масса стрелы 55-65 г
Скорость встречи с целью 37-39 м/с

Результаты стрельб:
- 3 мм броня не пробивается ни при каких углах встречи;
- 2 мм броня пробивается при углах встречи до 20°, при нулевом угле встречи максимальное углубление наконечника 11мм; при углах встречи более 20° броня не пробивается;
- 1 мм броня пробивается, при 0° угле встречи наконечник прошел на 51 мм, при 20° - на 43 мм;
- при углах встречи более 40° стрела не пробивает броню (любой толщины) и ломается в месте крепления наконечника.

(П. Джонс)

Pēc Spānijas Filipa II ievēlēšanas Portugāles tronī 1580. gada pavasarī, gana daudz atradās tādu, kam krievu okupants aplam nepatika - pamatā bija tā sabiedrības daļa, kas no jaunās valdīšanas gaidīja tikai nodokļu paaugstināšanu, nevis ienesīgus amatus, tie pa lielam izrādījās pilsētu birģeri un lauku brīvzemnieki, - kas pulcējās zem pēdējā Portugāles karaļa Enrikes (Henrique I de Portugal) brāļa Bejas hercoga, infanta Luiša (Luís de Portugal, Duque de Beja) ārlaulības dēla, Krato priora un Maltas ordeņa Portugāles langas vadītāja Antoniu (António, Prior do Crato) karogiem. 19. jūlijā Santaremā Antoniu pasludināja sevi par karali un pāris nedēļu laikā pārņēma varu karalistē. Taču pārāk maz Antoniu armijā bija profesionālu karavīru, t.i. bruņniecības - jau 25. augustā hercoga Albas (Fernando Álvarez de Toledo y Pimentel, o 3.º Duque de Alba) komandētās tercijas kaujā pie Alkantares (Alcântara) briesmīgi sakāva pretendenta uz troni uz ātru roku salasītos spēkus. Antoniu pats rada patvērumu Anglijā, bet tā piekritējiem nācās bēgt uz Portugāles valdījumā esošajām Azoru salām (9 salas: Santamarija, Sanmigela, Terseira, Piko, Sanhorhe, Gracioza, Fajala, Floresa un Korvo, kas atrodas kur 1700 km attālumā no Portugāles krastiem Atlantijas okeānā, veidojot 650 km garu arhipelāgu). Tur Antoniu netraucēti valdīja līdz 1583. gadam, nodarbojoties ar to, ka sūtīja pa pasauli sašutuma pilnas depešas par likumpārkāpumiem karaļa vēlēšanās, kala suvenīrmonētas ar savu profilu drukāja pastmarkas un organizēja pirātu floti - arī angļu un franču korsāri ar lielu prieku pievienojās Portugāles karogiem, - kas uzbruka spāņu kuģiem kur vien varēja, un laupīja konvojus no Jaunās pasaules uz nebēdu. Pat ezīšiem skaidrs, ka Filipam II tas viss bija kā suņa nagla dibenā...



( La_batalla_de_las_Islas_Terceras )

- http://www.youtube.com/watch?v=EwOA8AfeHM4&feature=player_embedded